Augstu gaisā!
Kad Volters Kerns 2001.gada sākumā laida klajā romānu Up in the Air, kritiķi tam paredzēja bestsellera mūžu. Diemžēl tā gada 11.septembrī ASV notika tas, kas notika, un potenciālo lasītāju apetīte pirkt grāmatu, uz kuras grafiski spilgtā vāka bija redzama lidmašīna un no tās krītoši degoši cilvēciņi, strauji ruka. Kaut kritiķu atsauksmes par it kā dokumentālo literāro darbu bija vairāk nekā glaimojošas - Kerns intervijās atzinās, ka viņa iedvesmas avots ir kādas organizācijas klerks, kurš, pildot savu amatu, ar lidmašīnām apceļo valsti, lai atlaistu no darba cilvēkus (jo, lūk, tiešajiem darba devējiem esot psiholoģiski visai nekomfortabli šo procedūru darīt), un patiešām trijos gados ir sapelnījis aviokompāniju sniegtos "bonusus" tik pulka, ka drīzi varēšot posties ceļojumā apkārt pasaulei par tīru velti - un vēl biznesa klasē!
Trāpīts laika desmitniekā?
Pilsonis "Misters Informācijas Avots" zvērējis, ka darba viņam ir ļoti daudz. Jau tolaik - 2000.gadā, pirms vēl gadījās Lehman Brothers šmuce, vairāku banku bankrots, finanšu krīze un masveida darba zaudēšana, - ASV kļuva par ikdienas rutīnu. Proti, pirms vēl tapa Džeisona Reitmena filma, kura latviski tulkota kā abstraktais Augstu gaisā un kuru nu Amerikā apjūsmo gan par "aktuālo sociālo nervu", gan par "psiholoģiski trāpīgu krīzes situāciju atainojumu", gan par interesantu māksliniecisko risinājumu (daudzās Amerikas pilsētiņas, kurās īslaicīgās vizītēs ierodas filmas galvenais varonis savos nejaukajos dienesta uzdevumos, katra filmēta atšķirīgā krāsu gammā, savukārt "bezdvēseliskie" lidostu interjeri atgādina gluži futūristiskus dizaina objektus, kuros neatrast ne kripatu mājīguma un telpas "personības" pazīmes, - kaut ko līdzīgi necilvēcīgu jau matījām Spīlberga Lidostā), gan par lielisko aktieru ansambli. Dāsnākos komplimentus saņem, protams, kā lakots flīģelis elegantais un žilbinoši korektais Džordžs Klūnijs un abas viņa ekrāna partneres - ukrainiete (tiesa, dzimusi Amerikas ukraiņu katoļu ģimenē kā septītais bērns) Vera Fārmiga, kura ir brīnišķīga aktrise, ja atcerēsimies viņas otrā plāna, bet nozīmīgās lomas Entonija Mingelas filmā Ielaušanās/Breaking and Entering, Mārtina Skorsēzes Atkritējos/The Departed, Džonatana Demmes Mandžūrijas kandidātā/The Manchurian Candidate vai nesenajā trillerī Bārene/Orphan, un viņas gados pavisam jauniņā Holivudas novice Anna Kendrika - sliktā meitene no Krēslas vampīrsāgas I daļas.
Miljonāru klubiņš
Protams, arī Augstu gaisā varonis Raiens krāj bonusus - nolidotos kilometru tūkstošus (tūkstošu simtus!) -, jo sapņo tikt uzņemts "miljonāru klubiņā" - ekskluzīvā aviomaniaku pulciņā, kuriem pienākas "titāna bonuskarte" un kuru skaits visā Amerikā ir mērāms uz vienas rokas pirkstiem. Vispār viņš ir absolūti (pasvītrot divreiz!) laimīgs cilvēks, kuram nevajag ne māju, ne mašīnu, ne jahtu, kurš pat ļaunākajos murgos nealkst un nesapņo par ģimeni un kurš sevi un katru savu soli, ieskaitot regulāro gadījuma seksu lidostu viesnīcas hoteļos, lieliski attaisno ar kristāliski formulētu dzīves filosofiju, sauktu par mugursomas stratēģiju, kuras esence ir - jo mazāk tev mantu (atmiņu, īpašumu, tuvu cilvēku, saistību, ārpusdarba pienākumu...), jo vieglāk soļot pa dzīvi! Tā arī Raiens Binhems soļo - no viena reģistrācijas galdiņa pie otra, tad - nākamā, aiz sevis velkot miniatūru koferīti, kurā viņam ir pilnīgi viss dzīvei nepieciešamais.
Nenoliedzami režisors Džeisons Reitmens prot gan virpināt aizraujošu, ne sevišķi tradicionālu stāstu, gan radīt oriģinālu filmas vidi - galgalā viņš ir tādu, var teikt, intelektuālā ķinīša fanu kulta filmu kā Smēķēt atļauts/Thank You for Smoking (2005) un Džūno/Juno (2007) autors. Pirmā stāsta par tabakas ražotāju megakorporāciju un PR speciālistu maigo simbiozi vispārējā "tautas" čakarēšanā, otrā - par dīvainas tīnes ideju "pārdot" savu vēl nedzimušo bērnu. Arī Augstu gaisā neliks vilties tiem, kam patīk sakruķīts, daudzviet patiešām asprātīgs un cinisks kino par tēmu - kā smalki pazemot cilvēkus (un tieši to dara teju ikviens darba devējs ar saviem padotajiem, tiklīdz, kā smejies, viņam pašam aste bluķī).
Elite un sociopātija
Bet varbūt Raitmena filma ir stāsts pavisam par kaut ko citu, nevis bezdarba krīzi? Varbūt tā demonstrē "jauna tipa" ierēdni, nē, cilvēku, kurš savā sociālajā dzīvē nekad nemeklē cilvēciskus kontaktus, lai nekļūtu no tiem atkarīgs, proti, viņam, šim elegantajam, ar dzīvi pilnībā apmierinātajam vīrietim, patiesībā ir bail no cilvēkiem? Jo viņš pats nav cilvēks, tikai funkcija.
Un viņa personiskā krīze iestājas mirklī, kad viņš sastop otru tādu pašu hiperegoistu - tikai sievieti? Tad viņš, šis ar deviņdesmit pieciem zobiem smaidošais, triju/četru tūkstošu dolāru uzvalkos tērptais bonusu krājējs, krīt nožēlojamā histērijā. Un nekad čemodāniņš uz ritentiņiem viņam nemetas palīgā.
Galgalā varbūt šī ir filma, kas banāli, bet tomēr skaidri "iebāž purnā" to jauko, bet neērto patiesību - kamēr tu eksistē savā korporatīvajā pasaulē un stingri ievēro tās ciniskos likumus un pat pats radi dažādas "perspektīvas stratēģijas", tikmēr dzīve paiet tev garām un tu neizbēgami paliec tur, augstu gaisā, atmosfēras vakuumā pie sasistas siles, vārdā vientulība. Pie paša rūpīgi izkalkulētas "bonusu kartes" - tukšuma, nulles, nekā. Jo ar dolāru taču nepārgulēsi.