Talantīgais režisors Tērtltaubs, kā jau likumpaklausīgs pilsonis, kurš apzinās, kā pasūtījumu izpilda (Disneja studija ražo produktus "visai ģimenei", plus vēl Džerija Brukheimera, Holivudas zelta olas dējošā producenta un Tērtltauba kolēģa jau kopš Nācijas dārgumu laika, lietišķie padomi, kurā ģimeniskuma virzienā šoreiz vajadzētu piestrādāt, - un īstā mērķauditorija filmā Burvja māceklis ir nevis mazi bērni, bet akcelerēti pusaudži, bet papiņiem bonusā, lai nebūtu pavisam garlaicīgi, noderēs efektīgā itāļu un franču seksbomba Monika Belluči, kaut arī mazā lomiņā), droši vien publikas vairākuma acīs pamanījies uzmeistarot gada foršāko fantastisko filmu, kura, protams, nav Bovija juniora ārthausa fantastika Mēness, nav ciniski atbaidošā parodija Kick-Ass ar savām "nevainīgi" smieklīgajām līķu simtu grēdām, nav arī apnicīgais salkanbanālais kumāss no Krēslas sāgas, bet ir "tikai" žiperīga jauniešu komēdija par jaunu "duraku" Deivu.
Viņš, pateicoties krutam vecam burvim ar plīvojošu ādas mēteli, izspūrušu matu ērkuli un īpaši maģiskiem spicpurnu kovbojzābakiem (kādus arī Latvijā valkā tikai no modes neko nesajēdzoši pižoni) apveltītā Nikolasa Keidža izpildījumā, kļūst par ļoti krutu lielu "duraku", kuram izdodas izglābt pasauli no ļaunā burvja (elaganti komisks Alfreds Molina) neķītrajiem tīkojumiem.
Jauno "botānu" - burvja mācekli - tēlo ne sevišķi smukais, bet šarmantais Džejs Barušels - tas pats mūjābelis, kuram izdevās dabūt meiču, kura "nepavisam nebija domāta viņam" (vai kā nu to filmu She"s Out of My League latviešu mēlē sauca). Ņujorkas students fiziķis Deivs (Barušels, hoho) satiek balto magu Baltazaru Bleiku (Keidžs, haha), un abi cīnās pret nelietīgo melno magu Maksimu Horvātu (Molina, hihi), pa ceļam kaut kā no melnas matrjoškas (!) izlaižot slikto burvi madame jeb feju Morganu (Belluči, johaidi), - nu, vārdsakot, pats galvenais pasaules burvis Merlins kapā nenosmietos! Kur fizika - tur maģija.
Taisni brīnums, kā šai trijotnei - Tērtltaubam, Brukheimeram un Keidžam - nav niezējuši nagi no šīs tipveida žanriskās konstrukcijas (fantāzijfilma - komēdija nepilngadīgiem) sarīkot niknu parodiju pašiem par sevi. Tā vietā viņi ir ar mīļu smaidiņu vien parodējuši ainu ar satrakojušos slotu deju no pirmās Disneja krāsainās muzikālās multiplikācijas filmas Fantasy (1939) - īsta kinovēstures šedevra. Tagad tikai Mikimausa vietā slotu dresētājs ir Keidžs. Neko laba tēla nomaiņa.
Vēl ņemiet vērā, ka pieklājīgiem un gaumīgiem (izņemot, protams, Keidža spicos zābakus) specefektiem dāsni apdāvinātās filmas dinamiskā, brīnumiem un humora pārpilnā darbība notiek pasaules galvenajā kinematogrāfiskākajā lielpilsētā Ņujorkā, - un kinomaģija notiek. Te gan Ņujorkas tradicionālajiem košajiem vides elementiem pieplusota laba deva specifiski dekoratīvo ķīniešu grabuļu, bet tas nekas - arī Keidžs jau šādās brīnumu filmās tāds grabulis, ne aktieris vien ir. Recepte izrādījusies vienkārša - nevajag halturēt, neparodēt un nemērkaķoties, ik epizodē demonstrējot - ak, ko nu mēs, mēs jau saprotam, ka šis tāds zīdaiņu draņķis vien ir -, bet, pat šādus blēņu stāstus veidojot, strādāt no sirds.