Jums taču patīk cipari, vai ne? 2007 - Cietais rieksts 4, 2008 - Rembo 4, 2009 - Ātrs un bez žēlastības 4 - filmu turpinājumi, kurus nedz finansiāli, nedz "idejiski" nenosauksi par īpaši veiksmīgiem pat pēc labākās gribas. Un nu esam uzrāvušies arī uz Ceļa gala/The Final Destination, arī 4. Teju desmit gadu ilgušās franšīzes ceturtās, ar aktuālajiem 3D/trīsdimensiju efektiem uzlabotās sērijas veidotāji gan saka - viss, liekam punktu, bet kurš gan tam ticēs? Jo vairāk tādēļ, ka šis ražošanā lētais seriāls - ap 20-30 miljonu budžets vienai sērijai (jo nāves vajāto jauniešu/tīņu lomās nav jānodarbina zvaigznes) - ir bijis visai ienesīgs: kopš Ceļa gala pirmās daļas 2000.gadā filma uz ASV ekrāniem vien paguvusi sapelnīt 54 + 47 + 55 miljonus = 156 000 000, bet ceturtais laidiens jau pirmajās divās nedēļās noplūcis 58 miljonus dolāru! Apmēram tikpat un bišķītiņ vairāk The Final Destination sarausa teritorijās, ko sauc par pārējo pasauli. Tātad globāli filma, kas izmaksājusi ap nieka 100 miljoniem, ienesusi pusmiljardu. Un jūs vēl teiksit, ka cilvēkiem nepiemīt slimīga ziņkāre vērot uz ekrāna pēc iespējas dažādākas un perversākas nāves formas?
Ņammā, ka žļerkst
Turklāt, sekojot klasisko zombijfilmu tapināšanas receptei, kur
pēkšņi "atdzīvojušies/atdzīvinātie" miroņi ņammā dzīvos, ka tik
žļerkst, arī Ceļa gala "mākslinieciskā struktūra", ja tā drīkst
izteikties, nespīd ar īpašu oriģinalitāti. Tās sižets vienmēr ir
apmēram vienāds: kādam jauneklim, ak vai, piemīt "īpašas spējas" -
nomoda vīzijā redzēt kādu briesmīgu katastrofu, kurā pēc idejas
jāiet bojā viņam un viņa klasesbiedriem un/vai draugiem. Viņš
brīdina kompāniju par redzēto bubuli murgu un it kā paglābj viņus
un sevi no drošas nāves. Taču arī nāve nav ar pliku pirkstu
taisīta, un viņa sāk kā vistīrākais slepkava maniaks ar sevišķi
izsmalcinātām sadzīviskā sadisma metodēm novākt no trases (dzīves)
jaunekles un jaunuļus gluži kā pēc saraksta. Šie nāves "jociņi"
izskatās kā šķietami nevainīgi sadzīves nelaimes gadījumi, bet mēs
taču zinām, kā ir patiesībā. Un tā no sērijas sērijā
kinoskatītājiem tiek piedāvātas sadistiskas izpriecas - sekot,
kādos tizlos veidos uz ekrāna mirst jauni cilvēki. Lunaparkā, pie
zobārsta, uz ielas, mājās - maita nāve prot pielavīties itin visur.
Sevišķi tur, kur tu (tas ir - viņi) to vismazāk gaidi.
Nežēlība plus specefekti
Tā kā ceturtajā Ceļa galā filmas nežēlīgos specefektus papildina modīgais 3D jeb trīsdimensiju attēla ilūzija, gaidiet, ka pār jūsu acīm un galvām birs ne tikai uzsprāgušu mašīnu tehniskās detaļas, skrūves, ķīlīši u.tml. (pirmā katastrofa notiek sacīkšu arēnā, no kuras grupai laimīgo izdodas izsprukt), bet arī bagātīgas cilvēku ķermeņu "rezerves daļas", sākot ar asins šaltīm, beidzot ar zarnām.
Tikpat labi var uzskatīt, ka filmas filosofiskais message ir - turieties tālāk no nevainīgām sadzīves tehnikas ierīcēm, jo ceturtā daļa iepriecinās baiso skatu vērotājus ar, lūk, kādām nature morte (klusā daba, burtiski - mirusī daba) pikantērijām: lielveikala slīdošajās kāpnēs jeb eskalatorā līdz kotlešgaļas konsistencei tiek samalta smuka meiča, baseina ūdensnotekas caurulē tiek iesūkts kāda jaunieša ānuss un caur to - viss viņa zarnu trakts.
Nu, tādā garā. Un daudzas reizes. Trīsdimensiju efekts briļļainajiem skatītājiem visu to asiņaino žļurgu iemetīs taisni ģīmī. Tā ka, lūdzu, pēc filmas pārbaudiet, vai savā vannā esat kārtīgi aizvēruši krānu un notektrubiņu, pirms dodaties vakara peldē. Ak jā, vēl tas idejiskais pamatojums - nāvei, ziniet, loģikas nav, lai kā to censtos atrast filmas varoņi. Bet visefektīgākā nomočīšana notiek automazgātavā, ja kas.