Kā mēdz teikt, režisore Aņese Merlē joprojām vieš cerības. Par to nesenā pagātnē liecināja Eiropas Filmu akadēmijas piešķirtā balva par gada labāko debiju (Haizivs dēli, 1993), kritiķu ļoti saslavētā filma par XVII gadsimta itāļu sievieti gleznotāju Artemiziju Džentileski (Artemizija, 1997) un nu, pēc desmit gadu pauzes, - psiholoģiska šausmu filma par kādu klusa Īrijas miestiņa psihiski nelīdzsvarotu pusaugu meiteni Dorotiju Milsu, kura šad tad runā dažādās balsīs un esot mēģinājusi nogalināt viņai uzticētu zīdaini. Un kuru no Londonas ierodas "ārstēt" profesionāla psihiatre Džeina, kura pati ne tik sen pārcietusi ģimenes traģēdiju.
Rezultātā psihiatrei bez tiešajiem profesionālajiem pienākumiem nākas uzņemties arī ciema detektīva un dvēseļu gana funkcijas. Jo daiļi drūmīgais, kalnainais Īrijas provinces nostūris ar tā nerunīgajiem, bet reizēm pat ļoti agresīvajiem iedzīvotājiem aizvien vairāk sāk atgādināt kādas lielas un senas ģimenes vecu, smagu drēbju skapi, no kura kā pupas sāk birt ārā baisi skeleti, slēpjami noslēpumi un specefektu uzkrāšļotas šausmas.
Monstra veidols
Filmas pirmā ceturtdaļa jeb Dorotijas bēdu stāsta priekšspēle patiesi aizrit ar briesmu skudriņu knakstīšanos pa skatītāja muguru. Dorotijas noslēpumu vizuālā un taktilā, jutekliskā forma ir varen atmosfēriska, biedīga, arī abas galveno lomu tēlotājas - jauniņā talantīgā īriete Dženna Mureja un nīderlandiešu aktrise Karisa van Hautena - atstāj pat slavējamu iespaidu, sevišķi jau Mureja, kura tiešām uzrada neaizsargāta, dvēselē ievainota bērna un vienlaikus neprognozējami cietsirdīga un pat citu dzīvību apdraudoša spēcīga monstra veidolu.
Tomēr, par spīti psiholoģiski līdzpārdzīvojamiem momentiem, kad
gribas kopā ar galvaspilsētas dakteri tikt skaidrībā, kas tad īsti
kaiš Dorotijai (vai tā ir psihiska novirze - personības
dubultošanās, šizofrēnija - vai kas cits, kāda smaga bērnības
trauma jebšu Dorotijā tiešām iemājojis sātans, kā uzskata vietējais
priesteris...), visai drīz filma kļūst par kārtējo "vampuku
gabalu", par kura vizualizāciju ir grūti novaldīt smīnu - tas viss
jau sen reiz bijis, piemēram, Viljama Fridkina nenovecojošajā
sātandzīšanas šedevrā Eksorcists jeb Sātana izdzinējs (Exorcist,
1973).
Neatrisinātā dilemma
Acīmredzot arī filmas Dorotija Milsa/Dorothy Mills līdzproducenti/izplatītāji vienmēr tālredzīgie brāļi Vainšteini bija cerējuši uz ko brīnumam līdzīgu, iedalot filmai vien pusmiljonu dolāru (otru pusi šajā dīvainajā "īru projektā" finansēja franču kompānijas), tikai viņi nebija rēķinājušies, ka filmas formālā (operatoru darbs, teicamā aktierspēle, tipāži, vide) puse pat par šādu mazu naudu ir realizējama, bet banālais stāsts un režisoriski neatrisinātā dilemma - kā parādīt, ka Dorotija šad tad tomēr nav viens un tas pats cilvēks, - atdursies pret acīmredzamām blēņām, kurām grūti ticēt pat pie labākās gribas.
Ja daktere uzrunā un sarunājas ar Dorotiju, bet uz ekrāna mēs redzam viņas dēliņu dzeltenā jaciņā, kas žēli čīkst "mammīt, mammīt...", sāk likties - varbūt pašai psihiatrei jādodas pie ārsta?