Meksikas, arī Brazīlijas kino, kuram piederīga Elites vienība, dāsni piegādā talantīgus režisorus Holivudas mašinērijai — nosaukšu vien Alehandro Injaritu — izcilās Bābeles veidotāju, Alfonso Kuaronu, kas savu roku pielicis arī britu dārgumam Harijam Poteram, un Giljermo del Toro, kurš radoši "cep" Elles puikas vienu pēc otra… (Karloss Rejgadass, kura Klusā gaisma kļuva par Arsenāla hitu, arī ir piederīgs šiem ģeogrāfiskajiem atklājumiem, taču pagaidām vēl nav teicis jāvārdu Holivudas industrijai, kas tik kāra pēc svaigām asinīm.) Filma Elites vienība ir mazliet cits stāsts. Taču šīs filmas 2008.gada februārī iegūtā galvenā balva — Zelta lācis — Berlīnes starptautiskajā kinofestivālā biznesa varenajiem ir likusi ciešāk uzmest aci līdz tam nepazīstamajam brazīliešu režisoram Hosē Padilam, kura pirmais starptautiskais izgājiens ar Elites vienību izrādījies tik veiksmīgs. (Filma pēcāk nosmēla arī lielāko tiesu no Brazīlijas nacionālajām kino balvām.) Turklāt Elites vienību pasaules tirgum piedāvā ar smalku ožu apveltītie brāļi Vainšteini (The Wainstain Company) — tie paši, kuri miljardus sapelnīja ar savulaik tik veiksmīgās kompānijas The Miramax pārdošanu.Bez jūsmas Kaut kritiķiem, man tai skaitā, bieži tiek pārmesta nekritiska jūsma par filmām — festivālu laureātēm, šis būs tas gadījums, kad ar jūsmu par svarīga festivāla uzvarētāju neapgrūtināšu. (Turklāt šīs filmas uzvara Berlīnē izsauca arī visai kritiskas reakcijas pasaules presē.) Elites vienība, kuras sižeta pamatā ir dokumentāli fakti — gatavošanās pāvesta vizītei Riodežaneiro 1997.gadā un sociālās vides "tīrīšanas" darbi, lai pāvestam nodrošinātu "labu naktsmieru", var izraisīt dažnedažādas emocijas. Ņemot vērā, ka "tīrīšanas darbi" ietver narkotiku dīleru un narkotiku lietotāju apkaušanu, īpašajai policijas vienībai šaujot bez brīdinājuma, emociju gammu iztēloties nav grūti. Filma apdullina ar brutalitāti un dzīvniecisku naidu, arī ar ļoti precīzi izvēlētiem izteiksmes līdzekļiem (mobila, nervoza kamera u.c.), kas šīs sajūtas "novada līdz skatītājam". Tā nereti šausmina ar pārforsētu agresivitāti, pat sadismu (elites vienībā, izrādās, darbojas spīdzināšanas meistari, kuru rokās celofāna maisiņi spēj atvērt mutes nepakļāvīgajiem) un mulsina ar kareivīgu sociālo pozīciju. Pēc filmas autoru priekšstatiem — Brazīlijā korumpēti ir pilnīgi visi, izņemot tos dažus no elites vienības, kas sašķaida galvas bez brīdinājuma.Stress un sadisms Filma liek Brazīlijas ikdienā neiesvaidītiem šausmināties, vai tiešām elites policijas vienības, kuras uzdevums ir apkarot narkodīlerus, principi un rīcība atgādina soda bataljona izrīcības. Sakrustotie ieroči un miroņgalva, kas ir šīs elites vienības emblēma, melnie formas tērpi un beretes atgādina visu to šaušalu koncentrāciju, ko jelkad būsit dzirdējuši par visagresīvāko režīmu armiju un policiju. Netieši filmas fokuss ir kāds kapteinis Naskimento (Vāgners Moura) — jauns cilvēks, kura sieva gaida bērniņu, kurš, atgriezies no dienesta takām, dzer antistresa zāles, bet darba ikdienā brutālu neiecietību īsteno ne tikai pret narkodīleriem, bet arī savas komandas biedriem. (Izvērstās epizodes, kas veltītas jauniņo mācībām šajā elites vienībā, ar pazemojošiem pārbaudījumiem — barības ēšana no zemes, ilgstoši pārgājieni, psiholoģisko pazemojumu kaskāde — izkrīt no filmas kopējā stāsta, taču izsmeļoši iezīmē elites vienības kadru kalvi.) Kapteinis Naskimento ir gatavs atstāt savu posteni — nervi un veselība netur —, ja atradīs sev cienīgu aizstājēju — cilvēku ar dzelzs izturību. Cilvēku, kura roka nenodrebēs, sašķaidot narkodīlera galvu. Jūsu priekšā ir baiss, skarbs stāsts, kurā, protams, var saskatīt gan sociālās vides uzzīmējumu un kaismīgu bagāto studentiņu, no kuru vides nāk daudzi dīleri, un neuzpērkamās elites vienības pretnostatījumu. (Viena no sižeta līnijām ieskicē elites vienības kaujinieka Matiasa (Andrē Ramiro) nespēju ierakstīties jurisprudences studentu vidē, arī attiecību bankrotu ar savu studiju biedreni.) Iespējams, filma ar savu nervozitāti, brutalitātes fiksējumu un varoņiem, kuri, pildot šķietami svētu misiju — cīņa pret narkotikām! —, nekādi nebūtu dēvējami par pozitīviem, atsauks atmiņā filmu Dievu pilsēta (Cidade de Deus, 2002.g., rež. Fernando Meireljess) — meksikāņu filmu, kas tika nominēta četriem Oskariem un stāstīja par brutalitāti Riodežaneiro pusaudžu vidē. Tā bija viena no pirmajām Latīņ–amerikas filmām, kas signalizēja par to neapvaldīto, agresīvo enerģiju, ko turpmāk kā savu īpašu pazīmi piedāvās Meksikas un Brazīlijas kino. Šīs kvalitātes joprojām kotējas — par to liecina arī Berlīnes festivāla balva Elites vienībai, ko, piemēram, izdevums The Hollywood Reporter ir nodēvējis par "slikti strukturētu un pašmērķīgi brutālu". Filma Brazīlijā kļuva par kases grāvēju — to noskatījās 2,4 miljoni skatītāju.
NOSKATIES: Ditas Rietumas videorecenziju par filmu