Atzīšos, Angs Lī ir viens no maniem vismīļākajiem režisoriem kopš 90.gadu vidū redzētajām viņa pirmajām filmām - nostalģiskās Taivānā filmētās Ēst dzert vīrietis sieviete, mazliet vēlāk - niansētās, tik britiskās filmas Prāts un jūtīgums ar jauniņo Keitu Vinsletu un skarbās amerikāniskās ģimenes drāmas Ledus vētra. Lī ir unikāls ar savu spēju iejusties un filmēt jebkurā kultūrvidē, iespējams, pat daudz labāk par tai piederīgo. Varbūt tieši ķīnietis Angs Lī varētu režisēt izcilu latviešu filmu, paveikt to, kas mums neizdodas vismaz pārdesmit gadu? Tās Anga Lī filmas, kas tapušas pēdējos desmit gados, ir daudz populārākas par manis piesauktajām: gan eksotiskā pasaka Tīģeris un drakons, gan kontroversiālā kovboju mīlestības drāma Kuprainais kalns un kaisles pilnais spiegu trilleris Iekāre. Piesardzība. Lī kontā ir lērums balvu - divas Venēcijas Zelta lauvas, Oskari un vēl, un vēl. Tikko viņš pielicis punktu Starptautiskajam Venēcijas kinofestivālam, kurā bija žūrijas priekšsēdētājs.
Iemesls, kālab virpinu Lī filmu nosaukumus un pārcilāju viņa nopelnus, ir viens vienīgs - Rīgā startē režisora jaunākā filma Ieņemot Vudstoku, kas šogad piedalījās Kannu kinofestivāla konkursa programmā. Šī filma - ironiska, dzēlīga komēdija par aizkulisēm un notikumu gaitu, kas sekmēja leģendārā Vudstokas festivāla tapšanu un norisi, - uzņemta gadā, kad Vudstokas festivāls nosvinējis savu 40.jubileju. Kopš 1969.gada trim augusta dienām (16.-18.augusts), kad koši zaļā laukā netālu no mazpilsētas Betelas notika leģendārais Miera un mūzikas festivāls, ir pagājuši četrdesmit! Vudstoka, kuras vārdu festivāls iemantojis, atrodas nepilnu 100 km attālumā no tās zaļās ielejas, kuru 500 000 (!) festivāla apmeklētāju, vienoti ekstāzē un kolektīvā mākslas baudījumā, pārvērta dubļu laukā. Vudstoka vēsturē ierakstīta ne tik daudz izpildītāju (no Džoplinas līdz Kokeram) dēļ, cik unikālās hipijiskās kopības sajūtas dēļ, kas samērā pieticīgi iecerēto pasākumu (ap 50 000 apmeklētāju) pārvērta neaptveramā pusmiljonu lielā ļaužu jūrā. Kā tika organizēts šis festivāls un kam no tā labums, nestāstīšu - tas viss pedantiski atspoguļots Anga Lī filmā Ieņemot Vudstoku. Turklāt režisors nav sev uzkrāvis neatrisināmu uzdevumu - atspoguļot Vudstokas festivāla milzu mērogu -, bet gan izvirzījis aptveramu mērķi - detalizēti izstāstīt, kā konkrētu ļaužu, kas uztvēra sabiedrības noskaņojumu un intereses, bizness ieguva necerētu mērogu. Filmā redzētajam nāksies ticēt. Grāmatu, kas ir šīs filmas pamatā, sarakstījis kāds Eliots Taibers - būtībā viņš ir arī filmas Ieņemot Vudstoku galvenā varoņa Ņujorkas interjera mākslinieka prototips. Eliots ir atgriezies mājās, lai saglābtu mātes un tēva līdz bezjēgai nolaisto moteļa biznesu, un tieši šajā pašā laikā viņu aplaimo liktenīgā biznesa ideja - ievilināt un pievilināt mazajai pilsētiņai (arī vecāku motelim) kāda vērienīga pasākuma organizētājus. Kur festivāls, tur ļaužu pūļi, kur ļaužu pūļi, tur plaukst tūrisms, zeļ viesnīcas, un kālab arī ne maziņš, noskretis motelītis? Plāns izdodas labāk, nekā iecerēts. Kas un kādēļ - skatieties filmu, kurā ir daudz lielisku lomu un krāšņu personāžu, teiksim, Eliota māmuļa - nikna kā klaburčūska Krievijas ebrejiete britu aktrises Imeldas Stontones izpildījumā vien ir krāšņa dziesma nešķīstai alkatībai. Viņai līdzās spēles izteiksmībā spēj nostāties tikai aktieris Līvs Šreibers (Viknadzis u.c.) kā Vjetnamas kara veterāns transvestīts Vilma, kam festivālā ir svarīgā apsarga loma. Angs Lī izbauda raksturus, piespēlē krāšņas, ekscentriskas detaļas, daudz sevi neapgrūtinot ar hipiju kultūras un fenomena analīzi. Viņa Ieņemot Vudstoku galvenokārt ir filma par necerēti veiksmīgu biznesa plānu, kas palīdzēja radīt popkultūras vēsturē iegrāmatoto grandiozo Vudstokas festivālu - iluzoru hipijiskās vienotības zīmi. Ironiska, dzēlīga, bez sentimenta un nostalģijas.