“Festivālā “Likums un sabiedrība” es piedalījos trešo reizi. Tas ir vienīgais festivāls Krievijā, kurš ir izrādījis manas filmas, kuras stāsta par 1941.gada deportācijas sekām un aizvesto bērnu likteņiem. Iepriekšējos gados žurnālisti izturējās naidīgi un teica, ka viņi neko nav dzirdējuši par šādiem notikumiem,” atgriezusies stāsta Dzintra Geka, kuras filma “…un Igarka, Cerība un Taurenis" Maskavā tika izrādīta 18 aprīļa vakarā. Interesanti, ka pirms tam programma "Vremja" minēja, ka baltiešiem joprojām patīkot rakāties pagātnē un cilāt Staļina noziegumus.
Uz festivālu Maskavā režisore devusies kopā ar operatoru Aivaru Lubānieti, lai pie reizes filmētu materiālus jaunai filmai. “Aizbraucām uz Smoļenskas bulvāri, kur XX gs. trīsdesmitajos gados atradās latviešu biedrība "Prometejs". Tagad tur atrodas dzīvokļi, bet pagalmā padomju gados iebūvēta jauna biroju ēka. Pajautāju šīs mājas apsardzei, vai drīkstam filmēt, un viņi atļāva. Tomēr pēc dažām minūtēm no mājas izskrēja vairāki vīrieši formās un privātās drēbēs, atņēma pases un mūs aizturēja. Vairāk kā stundu mums bija jāstāv uz ielas un jāgaida, kamēr atbrauca cilvēki FSB formās” režisore stāsta par tikko Maskavā pieredzēto.
Dz.Geka un A.Lubānietis turpat uz ielas arī nopratināti un vesti uz autobusu. “Kad bijām pie autobusa, tad pratinātājs atdeva pases un teica, lai pazūdam, jo viņu cilvēki esot mazliet pārcentušies, mēs pēc spiegiem neizskatoties. Lasot informāciju, ka Krievijā nav nekādi draudi demokrātijai, gribas apgalvot pretējo. Maskavā uz katra soļa ir cilvēki formas tērpos, vienmēr jānēsā līdzi pasi. Nekad nevari zināt, pie kura nama drīkst stāvēt un fotografēt, pie kura nedrīkst, un ikvienu var aizturēt uz trim diennaktīm,” uzsvēra Dz.Geka. Starptautiskās žūrijas piešķirto speciālbalvu režisore uztver kā zīmi, ka jāturpina pētīt pagātne.