Tajā Klaiva Ouena ekrāna partnere ir Džūlija Robertsa, aktrise, ar kuru viņi reiz jau ir tikušies izcilajā drāmā Tuvāk/Closer (2004). Tieši šo filmu gribu uzskatīt par Klaiva Ouena izcilāko kinolomu, kam netiešs apliecinājums ir arī nominācija Oskaram. Kopš šīs filmas un nedabūtā Oskara britu aktiera karjera uzņēmusi reibinošas trajektorijas — viņš filmējas daudz, gan varbūt nedaudz monotonās skarbo un seksīgo lomās. Klaivs Ouens ar šaujamieroci ir glīti pozējis gan Grēku pilsētā/Sin City (2005), gan No sliedēm/Delaired (2005), gan Nošauj viņus/Shoot 'Em Up (2007). Respektējama ir viņa pieredze arī vēsturiskajā žanrā — no Karaļa Artūra/King Arthur (2004) līdz Keitas Blānšetas karalienes Elizabetes liktenīgajai mīlestībai filmā Elizabete. Zelta laikmets/Elizabeth:The Golden Age (2007), bet tie citi stāsti. Viens gan, Ouens (1962) patlaban ieņem aktuālas starptautiskas britu zvaigznes statusu ar no tā izrietošajām sekām, turklāt ir viens no retajiem aktieriem, kas pie sava slavas kumāsa ticis jau briedumā. Pat Daniels Kreigs, Ouena kolēģis un vēl viens vēlīnais britu "eksports", ir gadus piecus par viņu jaunāks. Klaivam Ouenam netīk salīdzinājumi ar Kreigu, viņš šķiet līdzsvarots un pašpietiekams. Cilvēks, kas izbauda likteņa piespēlēto komfortu, spēlēdams gan Holivudas trilleros, gan laiku pa laikam arī jēgā ambiciozākos projektos — par tādu noteikti var uzskatīt Alfonso Kuarona veidoto Cilvēces bērni/Children of Men (2006), kurā savu skarbo vīrišķību aktieris varēja demonstrēt gleznā postapokaliptiskā ainavā.
Skaņu, kas mēģināta attēlot virsrakstā, kaut ko līdzīgu starp ēee un vēēē izdvesa nevainojamā Armani uzvalkā tērpts angļu kungs, kura robustais šarms uzrunā miljonus. Kāpēc viņš teica ēeee, uzzināsiet šīs sarunas pašā finālā. Klaivs Ouens uz puķainā Londonas Soho Hotel dīvāniņa starp tikpat jautriem spilventiņiem (zilonīšu vien trūka!) izskatījās kā nosēdināts nejēdzīgā jaunkundzes buduārā. Ņemot vērā divas jaunas filmas, kuras bija motivācija šai pērnā gada nogalē Londonā notikušajai intervijai, vieta bija pārāk koša un bezbēdīga. Aktieris, kurš vairākumā gadījumu uz ekrāna redzams šaujam, vajājam neliešus vai, teiksim, graujam Ņujorkas Gugenheima muzeja slavenās spirālveida kāpnes kā patlaban Rīgā izrādītajā trillerī Starptautiskie darījumi, būtu pelnījis skarbāku fonu.
Jūs teju vienlaikus esat filmējies divos trilleros — Starptautiskajos darījumos esat Interpola aģents, Nekā personīgi — britu izlūkdienesta darbinieks. Vai neesat noguris no "slepenajām afērām"?
Tā ir sagadīšanās, abām filmām bija labs scenārijs, kas nonācis labu režisoru rokās. Starptautiskie darījumi ir labs Tima (Tikvers — populārs vācu režisors — D.R.) darbs, es esmu sens viņa talanta cienītājs un biju redzējis visas viņa filmas jau pirms mūsu satikšanās. Kad saņēmu scenāriju, tas man atgādināja noskaņā paranoidālos 70.gadu trillerus — labi uzrakstītus, ļoti inteliģentus, jēgā blīvus, turklāt mani aizrauj vieglums, ar kādu šajā filmā varoņi pārvietojas pa pasauli. Nekā personīga scenārijs man iekrita rokās, kad meklēju darbu — nekas īpaši jēdzīgs man tobrīd netika piedāvāts. Izlasīju un ķēru telefonu, zvanīju savam aģentam — jā, tas ir īstais. Ņemu! Tas notika pirms vairākiem gadiem. Tolaik Tonijs Gilrojs, kas ir Nekā personīga režisors, vēl nebija pirmizrādījis savu Maiklu Kleitonu ar Džordžu Klūniju, Kleitons vēl nebija ticis pie savas labās slavas un Oskara nominācijām... Tolaik gan šī izcilā filma jau bija pabeigta, bet bija kaut kāda vilcināšanās, problēmas, un Gilrojs paralēli ķērās pie jauna projekta. Kad abi bijām jau tik tālu, lai apspriestu, kas varētu tēlot sieviešu lomu, bijām vienprātīgi — tā var būt tikai un vienīgi Džūlija Robertsa. (Aktrise filmā Nekā personīgi tēlo bijušo CIP darbinieci, kas kopā ar Klaiva Ouena varoni vērpj starptautiskas intrigas, protams, ne bez sava labumiņa — D.R.)
Zvanījāt un teicāt — Džūlija, vai vēlreiz filmēsimies kopā?
Jā, tieši tā izdarīju. Viņai bija piedzimuši dvīņi, viņa pazina Toniju Gilroju, mums abiem ir kopīga pieredze filmā Tuvāk. Džūlija piekrita bez vilcināšanās.
Starptautiskie darījumi pedantiski iedziļinās augsta līmeņa finanšu korporāciju darījumos. Vai jūs arī pūlējāties iedziļināties šajos materiālos, vai uztvērāt filmu tikai kā trilleri, izklaidi?
Toms [Tikvers] bija pamatīgi aizrāvies ar pētniecības darbu un finanšu darījumu izpēti. Viņš mani apgādāja ar materiālu blāķiem, kuros bija gan dzelžaini cipari, gan globālo konspirācijas teoriju atmaskošana. Es palasījos, bet melotu, ja apgalvotu, ka tagad esmu starptautisko finanšu speciālists. Protams, ir muļķīgi kadrā runāt tekstu, kura jēgu nesaproti. Tādas situācijas Starptautiskajos darījumos gan nebija, bet es jums melotu, ja teiktu, ka, lai sagatavotos lomai, pusgadu stažējos Interpolā.
Tomam Tikveram piemīt gaume — pilnīgi visos aspektos. Viņam ir lieliska grupa, profesionāļi, izcili savas jomas speciālisti, kas ar viņu strādā no projekta pie projekta. Es tiešām uzticējos viņa gaumei, jā, arī viņa veiktajai materiāla izpētei.
Jūs bieži salīdzina ar Danielu Kreigu. Vai jūtat sāncensību?
Nav starp mums nekādas sacensības, man patīk filmas, kurās filmējos, ja nepatiktu, es to nedarītu. Nemēdzu skaitīt citu cilvēku naudu un pielaikot citu aktieru lomas, domājot, ak, es to vai to tēlu būtu nospēlējis labāk. Darba pietiek gan Danielam, gan man.
Pēc kādiem kritērijiem izvēlaties lomas?
Galvenais ir režisors, ir jābūt labam režisoram! Protams, ideāli, ja ir arī labs scenārijs, taču štruntīgs režisors spēj sabojāt arī labu materiālu, tāpēc izšķirošais ir cilvēciskais faktors. Man ir paveicies, esmu strādājis ar izciliem režisoriem, varu tikai būt pateicīgs liktenim par šo iespēju. Tonijs Gilrojs un Toms Tikvers arī ir manu labāko sadarbību "vācelītē".
Cik svarīga jums ir partnerība uz ekrāna?
Nenoliedzami tā ir svarīga. Bija bauda strādāt ar Džūliju Robertsu, it sevišķi filmā ar tādu dialogu, kāds tas ir Nekā personīga — erotisku, piesātinātu, azartisku, kur katra frāze ir kā izcila tenisista serve. Darbs ar partneri, kuram piemīt Džūlijas meistarība, paceļ ne tikai manas akcijas, bet arī manu meistarību — viņa ir tik gudra, tik izcila un tāda aktrise. Bauda!
Vai jums rūp filmas vēstījums, ziņa, ko filmas režisors vēlas nodot skatītājam, protams, ja viņš to vēlas? Teiksim, Cilvēces bērnos tā bija apokaliptiskā, soda par grēkiem sajūta, tagad Starptautiskajos darījumos tas ir visai kritisks komentārs par finanšu trikiem, arī ekonomisko krīzi...
Es projektos īpaši nemeklēju šo tā dēvēto vēsti. Būsim jau nu godīgi, cik tad ir to izklaides industrijas piedāvājumu, kam kas īpašs rūp šajā pasaulē un kas grib nokomunicēt skatītājam kādu vēsti? Piemēram, man tik mīļajā filmā Nekā personīgi nav nekādas īpašas dziļdomības, bet tas ir ļoti gudrs, rafinēts darbs. Ne jau tikai vēsts nosaka filmas vērtību. Jā, Starptautiskajos darījumos tā ir globālās finanšu sistēmas kritika... Nav jau slikti, ja arī "tikai" trillerī viss šis ļembasts tiek sarīkots ar kādu jēgas pieskaņu, bet var arī bez tās.
90.gados, kad jūs vēl nebija pamanījusi Holivuda, britu filmās atļāvāties arī izaicinošas lomas...
Es nedomāju, ka darīju ko izaicinošu. Kad devos uz filmas Bent /Nosliece (1997, Ouens filmā spēlē geju, kurš savas homoseksualitātes dēļ nonācis koncentrācijas nometnē Otrā pasaules kara laikā — D.R.) pirmizrādi, kāds komentēja, ai, cik tā ir riskanta loma un izvēle... Es tiešām nesaprotu, kas tur riskants. Tā bija slavena luga ar izcilu lomu, kāds risks? Šajā ziņā man tiešām nav bail — no aizspriedumiem, iedomām, ko var un ko ne... Vienmēr esmu izvēlējies to, kas mani interesē, un mani interesē labs materiāls. Man nekas nav jāsargā, varu darīt, ko gribu. Ja scenārijs ir labs, tad jūtos drošs un pasargāts, lai cik kādam tas arī šķistu izaicinošs.
Savā ziņā Holivudas blokbāsteri ir mazāk riskanti, tik vien kā jāizvairās no lomu vienmuļības...
Es tā nedomāju, nešķiroju filmas, vai tās ir tapušas Holivudā vai neatkarīgajās studijās par daudz pieticīgākiem budžetiem... Ne jau nauda, budžets nosaka kvalitāti. Man ir citi kritēriji. Manas pēdējās filmas Starptautiskie darījumi un Nekā personīga arī ir nopietni, talantīgu cilvēku veidoti projekti. Jā, tie ir cita līmeņa darbi, cita budžeta darbi, ko grūti salīdzināt ar tām filmām, kādās filmējos savas karjeras sākumā...
Starptautiskie darījumi tika filmēti Berlīnē, kā ar darbu veicās šajā pilsētā?
Tas bija lielisks laiks vienā no Eiropas dzīvākajām pilsētām. Var just, ka tā ir jauna un jaunu cilvēku enerģijas pilna, vibrējoša un vitāla.
Lai arī Holivuda jūs ir pieņēmusi, dzīvojat Londonā...
Londonā dzīvoju kopš studiju laika drāmas skolā. Te ir manas mājas, te skolā iet manas meitas. Neredzu ne mazākā iemesla mainīt dzīvesvietu.
Kā sabalansējat darbu un ģimenes dzīvi?
Žonglēju. Tveru lietas, lomas, kas nāk, un mēģinu apvienot ar mājas dzīvi. Tikko atgriezos no filmēšanas Austrālijā, tur tapa filma Zēni ir atgriezušies pilsētā/The Boys Are Back in Town. Biju prom trīs mēnešus, un tas nebūt nebija viegli. Kā kompensāciju paņēmu trīs mēnešu atvaļinājumu, un tie bija pilnībā veltīti ģimenei — manām meitenēm.
Tikāt pie slavas salīdzinoši vēlu, gandrīz 40 gadu vecumā. Vai tas, jūsuprāt, bija labi vai slikti?
Nav vienotas receptes, kurā vecumā labāk tikt pie atzinības. Esmu saticis ļoti gudrus un populārus divdesmitgadīgus aktierus. Nekādas vainas! Taču, runājot par mani, vēlā atzinība bija tikai svētīga. Protams, mani Anglijā pazina jau pirms lielajām, starptautiskajām filmām — es to dēvēju par televīzijas slavu, jo galvenokārt filmējos seriālos, spēlēju teātrī. Man bija daudz iespēju šajā "kosmosā", taču to mērogs nebija pārmērīgs, tie negāza no kājām. Ja tev slava uzgāžas ļoti agrā jaunībā un nevari lepoties ar īpaši stingru mugurkaulu, tā var nodarīt daudz posta. Man bija labs rūdījums — vismaz desmit gadu biju cītīgi strādājis televīzijā, apradis ar lokālas nozīmes pazīstama aktiera statusu, biju sapratis, ka ir jāfokusējas uz darbu, ka brīnumi paši no sevis nenotiks. Kad esi jauns, nav tik viegli, jo cilvēki tevi rausta daudzos un dažādos virzienos. Tev dod padomus, tev diktē noteikumus, cenšas norādīt, kādas lomas būtu jāizvēlas — tajā visā var pamatīgi apjukt. Ir jāapzinās, ka prioritāte ir tava loma un konkrētā filma, viss pārējais ir otršķirīgs. Un ir stingri jāstāv uz savām kājām, nepakļaujoties citu padomiem un nezaudējot sevi. Ja esi jauns un mazāk pieredzējis, viegli tiec ievilkts šajā biznesa veļas mašīnā, un gadās, ka tevi samaļ lupatās. Es neabsolutizēju, esmu saticis gudrus bērnus, jaunus, veiksmīgus aktierus. Taču savā jaunībā noteikti nebiju viens no tiem.
Kas jūs notur pie zemes?
Mana ģimene un tas, ka savu darbu uztveru ļoti nopietni...
Kāda ir sajūta, nogalinot cilvēkus uz ekrāna, — Holivuda jums to liek
darīt bieži. Vai ir iespējama kāda aktieriska katarse šādā ainā?
Jā, ir. Visas šīs ainas nav jāuztver nopietni... Turklāt action
epizodes tiek filmētas ļoti konkrēti, izskaitļoti, tā drīzāk ir
matemātika, nevis emocijas un improvizācija... Starptautiskajos
darījumos savu varoni par vēsu puisi vis neuzskatu, viņš taču lielāko
daļu filmas ir samuļļāts un apjucis.
Starptautiskie darījumi jums sagādāja iespēju izplosīties mākslas svētvietā — Ņujorkas Gugenheima muzejā...
Tā bija varena pieredze. Gugenheima muzeja imitācija reālos izmēros bija uzbūvēta studijā Berlīnē — gan spirālveida trepes, gan vestibils. Apšaudes epizodi filmējām veselas divas nedēļas. Manuprāt, tā ir izcila epizode — perfekti režisēta vardarbības eksplozija vidē, kur vēl neviens nav uzdrīkstējies sarīkot ko tamlīdzīgu...
Vai esat pesimists vai optimists?
Šos jēdzienus saistībā ar konkrētām filmām mēdz traktēt ļoti atšķirīgi. Filmu Cilvēces bērni savulaik uztvēra kā ļoti pesimistisku, taču domāju, ka runāt par lietām, par ko ir jārunā, ir ļoti pozitīvi, lai cik tās būtu drūmas. Cinisms ir negatīvs! Filma, kas akcentē nopietnas problēmas, nevar būt depresīva.
Jūs dēvē par elegantu, satriecošu, seksīgu un kādu tik vēl ne...
Jā, jā, es to visu pieņemu... Turpiniet. (Smejas.)
Vai ir jēga cīnīties ar šiem priekšrakstiem, "uzlīmēm"?
Nē, nav iespēja cīnīties un arī nevajag (apmierināti smejas).
Starptautiskajos darījumos izskatos drusku saņurcīts, Nekā personīgi —
nolaizīts un elegants, mans varonis ir ne tikai aģents, bet arī
pleibojs — es daru to, ko prasa filmas loģika. Neskraidu apkārt,
būvēdams priekšstatu par sevi vai to apgāzdams... To čakli dara prese.
Vai fakts, ka esat visās šajās labāk ģērbto, seksīgāko vīriešu listēs,
ir glaimojošs vai — tieši otrādi — liek jums likties muļķīgi?
Manas vecākās, divpadsmit gadu vecās meitas skolas biedrene bija viņai parādījusi kaut kādu žurnāla rakstu par seksīgiem vīriešiem. Kā viņa šķobījās, kā viņa teica vēeee, tēt, tas ir tik savādi... Hahaha... Es viņai pilnīgi piekrītu. (Dikti smejas.)
Kā un vai jūs sev patīkat uz ekrāna?
Arvien mazāk patīku. Izvairos skatīties filmas materiālu vēl tās tapšanas laikā. Jā, protams, noskatos gatavo filmu, pat vairākas reizes. Pirmo reizi ir diezgan sāpīgi, jo sevi nežēlīgi kritizēju, analizēju, kur un ko vajadzēja darīt savādāk un labāk. Tad seko otrais piegājiens, kad skatos filmu jau kopā ar publiku, lai saprastu tās reakciju. Neteikšu, ka mani šis process aizrauj un sagādā īpašu baudu.
Kā jūs sevi raksturotu?
Visumā esmu garlaicīgs tips, nekā aizraujoša.