Par jaunāko Džima Džarmuša filmu Kontroles robežas/The Limits of Control (2009) vajadzētu rakstīt divas recenzijas - turklāt vienam un tam pašam autoram. Tikai ar noteikumu - cilvēkam, kurš tic, ka no ledus kubiciņiem salikts vārds "mūžība"/eternity ir "spēcīgs kinematogrāfisks tēls" un ir strikti pārliecināts, ka Dantes Dievišķajā komēdijā aprakstītā sevis izzināšanas situācija, simboliski un/vai reālistiski izejot maršrutu Elle-Šķīstītava-Paradīze, ir universāla formula, kurā ietērpjams ikkatrs sižets.
Tikai iesaukas
Šajā gadījumā tas ir filmas galvenā, bet bezvārda varoņa, kurš domājams kā pasūtījuma slepkava un kuru tēlo pastāvīgs Džarmuša aktieris - kolorīts pilsonis no Ziloņkaula Krasta Īzaks de Bankolē -, ceļojums pa trim Spānijas pilsētām ar kādu svarīgu, bet tikpat labi - neformulētu mistiskas vendetas uzdevumu, tipa, nogalināt Bila Mureja tēloto arīdzan bezvārda varoni. Jābilst, ka Kontroles robežās neviens cilvēks nav ar vārdu, bet iesauku - Vientuļnieks, Amerikānis, Francūzis, Meksikānis, Kreols, Aktrise, Ģitārists, Vijolnieks, Kailā...
Pirmajā recenzijā varētu ar dziļām skumjām konstatēt, ka teju visi 80.-90.gadu t.s. kulta un neatkarīgā autorkino režijas spīdekļi (Kusturica, Linčs, brāļi Koeni un Kaurismeki, van Sants, Almodovars, Karvajs, Tarantīno, Trīrs, Kitano...) ir vai nu drusciņ sajukuši prātā (Linčs, Kaurismeki, Kusturica, Trīrs), drīzāk pārdevušies Holivudai jeb komerckino panākumu spozmei (Tarantīno, Almodovars, van Sants), vai cītīgi multiplicējas, reizēm stilistiski virtuozi, reizēm tikai formālistiski nodarbojoties ar pašatkārtošanos (Kitano, Karvajs, Koeni). Arī Džarmuša Kontroles robežām lielākā daļa kinorecenzentu pārmet "neveiksmīgu pašcitēšanu" - tik acīmredzama ir filmas "satura" līdzība ar diviem viņa paša šedevriem Spoku suns. Samuraja ceļš un Mironis.
Kritiķi pēc filmas pirmizrādes 2009.gada Kannās aizgūtnēm salīdzināja Kontroles robežas ar šīm filmām, konstatējot pēdējās "sintētiskumu", "tukša satura daudznozīmīguma imitāciju", samocītību, "formālu meistarību bez cilvēciska seguma" (tie vēl ir maigākie epiteti, adresēti filmai) un vingrinoties, kuram asprātīgāk izdosies apspēlēt filmas nosaukumu: Džarmušs nekontrolē savas filmas robežas u.tml.
Taču tam otram rakstītājam derētu atcerēties seno pastāstiņu - līdzību par cilvēku, kurš atnācis pie viedā un taujājis - kā lai es kļūstu tikpat gudrs kā tu?
Viedais jautājis, vai tiešām vēlies būt tikpat gudrs? Tad tev vajadzēs ilgus gadus strādāt, iepazīt pasauli un sevi, mācīties, daudz domāt... Vai arī tu vienkārši gribi, lai citi tevi uzskata par gudru?
Cilvēciņš maķenīt apdomāja un šāva laukā - nu, protams, es gribu citiem likties ļoti gudrs!
Viedais ieteica: nu tad noliedz itin visu!
Vai tiešām izgāzies?
Tagad padomāsim: šī nav pirmā reize, kad Džarmušs "ar troksni izgāžas" Kannu festivālā. 1995.gadā Miroņa pirmizrāde Kannu publiku burtiski paralizēja - neviens nesaprata - "kas tas par murgu!", ko viņi tikko redzējuši. Filmas producenti izbijās no Kannu reakcijas tik dikti, ka uz gadu tika atlikta filmas komercizplatīšana, režisoram pieprasīja īsināt filmu no 2 h 40 min līdz "normālam garumam", taču Džarmušs, Džonija Depa un Nīla Janga atbalstīts, nemainīja neko. Kad filma pēc gada ierobežotā, piesardzīgā režīmā iznāca uz ekrāniem un piedzīvoja triumfu no "parastā skatītāja" puses, tie paši recenzenti, kas Mironi iepriekš bija iznīcinājuši, tagad brēca, ka tas ir vizuālās un muzikālās sintēzes šedevrs, kinostils, ko pat nodēvēja par jauno eksistenciālo jeb metafizisko poētismu.
Tad, lūk. Protams, režisors sajēdz, ka pirmais, ko darīs ikkatrs, kas noskatīsies trilleri Kontroles robežas, - salīdzinās to tieši ar Spoku suni, jo arī tur slepkava vientuļnieks saņem dīvainus kriminālus pasūtījumus, kuru jēga tā arī nekļūst skaidra (Kontroles robežās uzdevumi slēpjas uz zīmītēm sērkociņu kastītēs, kuras Vientuļnieks izlasījis apēd). Metafiziskā atmosfēra šajā filmā (ne bez Vona Karvaja pastāvīgā operatora Kristofera Doila meistarīgās kameras palīdzības) ir daiļa kā nekad - izgriez jelkuru kadru no filmas un sūti uz izstādi Mode un stils fotogrāfijā! - un vienlaikus biedējoši mirusi, nedzīva, falša, vientulīga. Varonis no skaistā virzās uz tukšo - krāšņā Spānija filmas sākumā pārvēršas par savu noplukušo, nabadzīgo pretmetu. Pilsēta kārdinātāja (elle) pārtop vientulīgā ainavā ar sīku būdiņu kaut kur iespējamas jūras krastā - vietā, kur var/iespējams tikai nomirt (paradīzē). Realitāte ir visums bez sākuma, gala un vidus. Skaistuma mērvienība nav meklējama atsevišķi dejā, gleznā, kino vai mūzikā - tas, kas šķitīs daiļš katrs par sevi, kopā liksies kroplīga dabas vai apziņas kļūda.
Grūti tulkojama
Atzīšos godīgi - filma ir magnētiska un grūti tulkojama, man šķiet, ka tai ir problēmas ar kompozīciju (regulāru vizuālo kodu, situāciju un tēlu atkārtošanās var būt gana iemidzinoša, lai zustu filmas optiskais fokuss - skatītāja vēlme koncentrēties uz detaļām, kas taču, Džarmušprāt, ir visu lietu esence). Tomēr es atļaušos būt piesardzīgs kategoriskā šīs filmas izvērtēšanā, jo ar kādu sesto prātu manu, ka šī, iespējams, vispār ir Džarmuša vislabākā filma, kas tiecas uz Mikelandželo Antonioni Blow Up/Fotopalielinājuma līmeni un, iespējams, arī kļūs par XXI gadsimta Blow Up, kā to apgalvo ne mazums tieši Eiropas kritiķu, par spīti kolēģiem, kas rupji pasludina pretējo: filma esot samudrīti slima suņa murgi. Lai vai kā, man šie Džarmuša "murgi" ir daudz mīļāki par kompjuterizētajām Holivudas atrakcijām, vārdā "miris kino". Un es jau trešo dienu domāju, ko filmā Kontroles robežas spēlē Tilda Svintone sniegbaltā "Nārnijas ledus karalienes" parūkā... Ar nāves piesaukšanu te nepietiks. Nāk prātā Fellīni 8 ½ , kas bija režisora grēksūdze situācijā, kad prāts kontrolē visu, bet jūtu nav. Kaut kā tā.