Marš, glābt pasauli ar stroķiem, pisķikiem, kalašņikoviem, ūzīautomātiem un Dieva vārdu uz lūpām!
Nepadomājiet - tas mēsls nav pati filma (kaut gan, ko tur liegties, daudzi pēc debitanta Skota Stjuarta filmas Leģions/Legion noskatīšanās domās tieši tā), bet gan erceņģelis Gabriēls - pietiek ieraudzīt viņa mūžīgā riebumā nīgri saverkšķīto, dusmīgo un ļauno seju, lai kļūtu skaidrs, kādēļ tieši viņš tiek nosūtīts uz Zemi pildīt nepateicīgo misiju - sarīkot apokalipsi jeb, latviski runājot, pasaules galu, iznīcinot visu cilvēci. Tāpat kā top skaidrs, kādēļ Dievam mīluļos ir erceņģelis Mihaels (Pols Betanijs) - glīts, muskuļots vīrišķis ar jaunekļa dedzību un seksapīlu. Viņš, saprotams, pārstāv pilnīgi atšķirīgus uzskatus nekā Gabriēls - viņam zemes ļautiņu, lai vai kādi draņķi viņi patiesībā būtu, ir dikti žēl.
Un viņš, Dievam atļauju pat neprasot, diezgan atbaidošā asiņainā procedūrā atteicies no eņģeļu identitātes atribūta spārniem, dodas Zemi glābt. Vārdsakot, sanāk, ka eņģelis Miķelis/Mihaels/Maikls saceļas pret Dieva ieplānotu genocīdu! Jēzus saldenais, nu gan idejiņa filmai... Vai tad nepietiktu ar vienu pašu Dieva Radītāja metafiziskās visvarenās dvašas pūtienu, lai Zemi ar visiem tās gnīdīgajiem grēciniekiem aizslaucītu miskastē? Kāpēc tās eņģeļu - iznīcinātāju armādas transportēt tik tālu? Atbilde uz tik eksistenciālu loģikas jautājumu ir elementāra kā korķis - bet tad taču, mīļie, nebūtu filmas.
Kritusī paradīze
Ak jā. To, ka Zemei draud ziepes, kā filmas komiskākā vēstnese piesaka jau sirma pensijas vecuma kundzīte, kura ierodas Amerikas nez kurienes miestelī vietējā benzīntanka un kafejnīcas apvienojumā ar zīmīgo (atkal, atkal!) nosaukumu Paradise Falls (kritusī paradīze, lai jums galīgi skaidrs) un, sātaniski gārdzot un veikli rāpojot pa griestiem, sarīko tur pamatīgu asiņainu bardaku. Zemes metafora filmā ir šis nolaistais ūķis Paradise Falls garlaicīgi tuksnešainas ainavas vidū - tur arī notiks filmas darbība.
Tātad jūsu vērtējumam tiek nodots kārtējais reliģiski apokaliptiskais trilleris par cilvēku cīņu ar "augstākajiem spēkiem", kuriem dota pavēle noslaucīt tos (cilvēkus) no Zemes virsas.
Asiņainais slaktiņš sākas 23. novembrī Losandželosas pievārtē. Lietus, tumsa, pretīgs caurums. No debesīm teju peļķē nogāžas kruti notetovēts gandrīz pliks blondīns (sveiciens Švarcenegeram no Terminatora!) un dodas uz tuvējo noliktavu papildināties ar šaujamieročiem. Batālija, tiesa, ar palētiem specefektiem, var iet vaļā.
Galvu kārtība
Pa to starpu stipri grūta oficiante kafejnīcā Paradise Falls retajiem apmeklētājiem iznēsā asiņainus gaļas klučus (bifštekus, of kōs!), nenojaušot, ka viņa zem sirds nes ne tikai pašas, bet Paša Dieva Tā Kunga negribētu bērnu (nojaušat, kas izrādīsies bērna autors?).
Nu ko var gribēt no filmas, kurā skaidri un gaiši deklarēta morāle: "Ja tu iedomātos, ka šodien ir tava pēdējā dzīves diena, atskatoties atpakaļ, vai tu varēsi teikt, ka esi nodzīvojis dzīvi tā, lai tev būtu iemesls lepoties ar sevi? Ja ne - ir īstais laiks saprast, ka laiks ķerties pie lietas." Un, marš, glābt pasauli ar stroķiem, pisķikiem, kalašņikoviem, ūzīautomātiem un Dieva vārdu uz lūpām! Galvenais, lai eņģelis Betanijs pelēkajā plašķītī izskatītos glīti un viņa drēbīšu tonis harmonētu ar metālisko ūziju. Patiesi ticīgajiem un cilvjiem ar vārgiem nerviem gan iesaku turēties pa gabalu no šī Leģiona. Jo pārāk jau nu eņģeļi līdzīgi zombijiem un Dievs izrādās liels sadists. Bet vispār es ļauju jums domāt, ka šāda treša režisoriem un producētājiem kaut kas, atvainojiet, ar galvu tomēr nav kārtībā.7