Loengrīns no Varka Kru

Tādēļ jaunās dokfilmas reklāmas materiālos minētos vārdus "ambiciozs varonis" (par M.Rubeni) prāts nesās drīzāk attiecināt uz režisoru Viesturu Kairišu, nemīļuprāt ignorējot faktu, ka Viesturs patiešām ir labākais Vāgnera operu interprets Latvijā (sk. viņa inscenēto Valkīru un jo sevišķi Zīgfrīdu LNO). Taču filmas Loengrīns no Varka Kru stundā un divdesmit minūtēs notiek brīnumaina pārvērtība, kā parasti gadās tikai sižetiski pamatīgi, tomēr solīti pa solītim skrupulozi izrisinātā spēlfilmā, - iesākumā "lecīgais sprukstiņš", kurš zina savu cenu un ne īpaši pārliecinoši no ekrāna bārsta banālas dzīves gudrības, kopā ar filmas grupu pieradina pie sevis, pie šāda paštēla un pierāda, ka viņa klusajos ūdeņos mīt lielas zivis. Proti, režisors kopā ar nevainojami kārtīgo operatoru Gintu Bērziņu un "savu" varoni M.Rubeni apliecina, ka cilvēku nevar vērtēt pavirši, piecās minūtēs, ka ir nepieciešama kāda vārdos grūti formulējama "kritiskā masa" - darbu, rīcību, domu dažādības kopums -, kurā tu sāc skatīties uz filmas personāžu pilnīgi citām acīm. Varbūt vienkārši bez aizspriedumiem par veiksmīgu, bet lecīgu sportistu, kuram drusku sakāpis galvā (smieklīgi, jo nākas pat pie sevis klusītēm nokaunēties, kad Mārtiņš pēc "Ķīnas protesta akcijas" kadrā lasa interneta anonīmos komentārus par sevi, protams, neglaimojošos). Rubeņa saistība ar pārpasaulīgo Vāgnera mūziku, turklāt ne kariķēta t.s. vāgnerroka jeb grupu Laibach vai Rammstein hardcore parodijstilistikā filmā kļūst organiska kā patiesā, vienīgā iespējamā āda, kas saudzīgi apņem brīžam atkailināto Mārtiņa "garīgo miesu", raisot jutīgu ticamību uz ekrāna fiksētajam un līdz ar to dziļu cilvēcisku līdzpārdzīvojumu (epizode par mammas nāvi, mulsi nolemtais saviļņojums tukšajā Vērmaņdārzā, kurā Rubenis ar domubiedriem protestē pret cilvēktiesību pārkāpumiem komunistiskajā Ķīnā, intensīvai garīgai meditācijai un dīvaini pagāniska, tomēr plastiski skaista baleta horeogrāfijai līdzīgie koncentrēšanās mirkļi pirms starta). Savā ziņā Kairišs radījis filmu par māk­slinieku. Ne tikai šī vārda ārējās - artistiskajās, kādam varbūt šķitīs - komiskajās - izpausmēs, piemēram, kad M.Rubenis - viņš arī DJ Betons - kopā ar saviem krievu rastamanu draugiem no "domubiedru grupas" Varka Kru "izpildās" kā baigie drum"n"bass mūziķi kaut kādos kaktu tusonos. Filma iemūžinājusi jaunu cilvēku, kurš daudz sāpju - ij tuvinieku zaudējuma, ij elementāri fizisku ķermeņa mocību, ij sporta nežēlīgās "sekundes simtdaļu" sāncensības zaudējumus - pieredzējis, tomēr joprojām spēj un prot lūkoties savā nākotnē kā cilvēks, kurš grib (ja te piedien citēt Čehovu). Kā cilvēks, kurš nenokar degunu un raugās uz dzīvi, es neteikšu, filosofiski, bet gan apcerīgi. Kā mākslinieks, kam refleksija par dzīvi ir tikpat būtiska kā dzīves dzīvošana. Mārtiņš Rubenis ir cilvēks - Gesamt­kunstwerk, cilvēks - vāgneriskais totālais mākslas darbs, ja, protams, vārdi "māksla" un "būt pašam/būt sev" ir sinonīmi. No šāda skatpunkta, jāatzīst, Viestura Kairiša & Co konstruētais mūslaiku varoņa sportista portrets ir revolucionārs, jo filma spēcīgi manifestē cilvēciska ego privilēģiju. Jā, jā, ego, bet cilvēciska. Tieši tāpēc Mārtiņš Rubenis atklājas kā romantiski mīļš mūslaiku teiksmas par labo Latviju bruņinieks. Varbūt tāds vienīgais. Savu ragutiņu ceļā Turīna-Atēnas-Rīga-... Un viņa ragutiņās ir emocionāli bieza krava.