Lokarno filmu festivāls, kas ik gadu norisinās Šveicē, starp citu, netālu no hrestomātiskajām Raiņa vietām Lugāno, Eiropas filmu festivālu kartē ieņem respektablu pozīciju. Jā, tas neaizvelk līdz Venēcijas mērogam un statusam, kāds var piemist festivālam, kas tālajos XX gs. 30.gados radīja filmu sacensību tradīciju; tas norisinās augusta beigās un septembra sākumā. 60 gadu pieredze (tikai nedaudz knapāka kā Venēcijai), profesionāla filmu atlase, tūkstošiem viesu un, galvenais, teju 200 000 skatītāju, kas Lokarno festivāla dienās noskatās dažādās sekcijās piedāvātās filmas — tie ir nopietni trumpji. Lokarno meklē svaigu izteiksmi, spēcīgu formu, ne tik daudz sociālo mesidžu un sāpi. Tas tik cītīgi nekoķetē ar Austrumeiropu un neiedziļinās tās problemātikā, kā to dara cits mūsu reģiona filmu veidotājiem noderīgs, spēcīgs festivāls — Karlovi Varos Čehijā. Lokarno festivālam ir sava stabila un respektabla vieta Eiropas kinodzīves notikumu hierarhijā, kurā piedalīties filmai ir vērā ņemams novērtējums. Ilgus gadus Lokarno latviešu filmu veidotājiem bija neieņemams cietoksnis. Pirms vairākiem gadiem Lokarno atturību lauza Lailas Pakalniņas spēlfilma Ķīlnieks. Šogad festivāls programmā iekļāvis divas režisores filmas — spēles īsfilmu Akmeņi un dokumentālo filmu Par dzimtenīti, ko Pakalniņa Vides studijā veidojusi kopā ar dabas pētnieku, apbrīnojami pacietīgo operatoru un režisoru Māri Maskalānu.
Akmeņi (2008), gluži tāpat kā Par dzimtenīti, Latvijā ir rādīti maz. (Dzimtenītes publiskā pirmizrāde bija ikgadējā 4.maija latviešu filmu maratonā, ko kino Rīga organizē Nacionālais kino centrs). Lokarno šai dokumentālajai filmai ir pirmais starptautiskais festivāls, tālab programmā ierakstīts arī cienīgais apzīmējums "pasaules pirmizrāde".
Akmeņi
Akmeņi ir lauska no vēl nepabeigtas lielfilmas, kuras struktūru veidos piecas noveles: Ūdens, Uguns, Akmeņi, Klusums un Gaiss. Tā ir trešā no jau pabeigtajām īsajām novelītēm, kuras formāli saista gan tematikas izvēle — pamatelementi —, gan varone Marija (Jaunā Rīgas teātra aktrises Gunas Zariņas atveidojumā). Noslēpumains vīrietis (L.Grabovskis) klīst pa mazpilsētu, meklējot vīriešus slepenai, neizprotamai misijai... Tāda ir Akmeņu intriga. Dažās filmas epizodēs, kuras kā vienmēr Pakalniņas spēlfilmās raksturo izfunktierēta, rafinēta, jā, brīžam pašmērķīga kameras kustība, pavīd no skaļiem TV šoviem atpazīstamas sejas — Jānis Vaišļa, Valērijs Mironovs. Cilvēki, kurus vīrs mētelī atrod mazpilsētas dzīvokļos, drīz pārtaps par kūniņām ar numuriem, sīkām detaļām kāda ainavu arhitekta — pašpasludināta "dieva" — spēlē. Kaut sižetiski filmu ietekmējis pavisam reāls atgadījums, kas būtu anekdotes cienīgs, arī Akmeņos Pakalniņa paliek uzticīga saviem principiem — viņa nepiedāvā klasisku intrigas izrisinājumu, drīzāk spēlē ar skatītāju kaķa un peles spēli, spēli ar pārprotamību, kur sākotnēji noteikumi apzināti maldina skatītāju. Misija, kurai vīrietis meklē mazus un lietus puišus, nav nekā kopīga ne ar trillera, ne spiegu gabala nosacītību, uz ko režisore vedināt vedina īsfilmas sākumā. Jā, Pakalniņas spēle ar skatītāju ir riskanta — kuram patīk, ja to muļķo — sola trilleri, bet piedāvā melno komēdiju (kā Ķīlniekā), kas ir viens no iemesliem, kālab Pakalniņas filmas izraisa ļoti polāras skatītāju reakcijas — līdz pat kaismīgam niknumam. Arī Akmeņos Pakalniņa rada perfektas kadra kompozīcijas, kuru iekšējā dramaturģija režisorei ir pat būtiskāka par sižeta norisēm.
Lokarno festivāls Akmeņus iekļāvis autoru īsfilmu programmā, kurā apvienotas "sešu Lokarno publikai jau pazīstamu pasaules režisoru filmas" (arī ungārietes Ildiko Enedi u.c.)
Par dzimtenīti
Dokumentālā filma Par dzimtenīti — tās angliskais nosaukums ir daudz stāstošāks Trīs vīri un zivju dīķis — Lokarno piedzīvos pasaules pirmizrādi, tā iekļauta vienā no četrām sacensību programmām Filmmakers of the Present (Mūsdienu filmu veidotāji), kas akceptē gan spēlfilmas, gan dokumentālās filmas.
Par dzimtenīti ir otrā Pakalniņas un M.Maskalāna sadarbībā tapusī filma. Pirmā bija Leiputrija, tā 2005.gadā bija nominēta Eiropas labākās dokumentālās filmas balvai. Leiputrija konfrontēja dzīvnieku un cilvēku pasaules, konkrētāk — dzīvnieku civilizāciju un cilvēka radītos atkritumu kalnus, kuram šie dzīvnieki spēj piešķirt rāmu harmoniju un pielietojamību; Par dzimtenīti iet vēl vienu soli tālāk. Tā izvairās no mūzikas pielietojuma (Leiputrijai mūziku komponēja Vinga Karvaja iecienītais Šigeru Umebajaši), bet turpina izmantot unikālos Maskalāna filmējumus dzīvnieku, kāda Latgales zivju dīķa likumīgo iemītnieku, tvērumus, tuvplānus.
Par dzimtenīti civilizāciju pārstāv trīs pie kāda zivju dīķa Latgalē dzīvojoši vīrieši, kuru ikdienas darbs ir saistīts ar šo dabas stūrīti, dīķa uzraudzību un putnu pētniecību. Filmas varoņu vārdi, nodarbes, biogrāfijas filmā nav afišētas. Šī trijotne režisorei kalpo kā iemesls uzticības, saistību pētījumam. Viņi dzīvo tieši šeit — pie konkrētā karpu dīķa Latgalē, gan saskaņā, gan citreiz kontrastā ar dabu. Tā ir viņu realitāte. Viņu dzimtenīte.
Kā šo filmu ar filigrāni izstrādāto skaņu partitūru (bez mūzikas!) uztvers ārzemju skatītājs, varēs pārbaudīt Lokarno. Uz Lokarno dodas abi filmas režisori Pakalniņa un Maskalāns, kuri savā veidā ir paplašinājuši viens otra radošo telpu.