Patiesībā jāatzīst, ka biedram režisoram Džonam Mūram kā jau īram ir kaut arī specifiska, tomēr smalka humora izjūta. Vai lai citādi — bez smeķa uz šerpiem jociņiem un salīdzinājumiem/analoģijām — viņš populāras datorspēles Max Payne ekranizāciju būtu pārvērtis krāšņā mitoloģijas un kino citātu specefektu šovā, ko skatīties ir ne mazāk aizraujoši kā savulaik par kulta vienībām tapušās filmas Konstantīns (2004, režisors Frānsiss Lourenss) un Grēku pilsēta (2005, režisors Roberts Rodrigess), kuru oriģināli, starp citu, bija komiksi. Vizuāli šīs filmas tiešām ir līdzīgas savā drūmumā, daudz paralēļu saskatāms faktā, ka arī abu priekšgājēju darbība risinās mistiskā nākotnē, kad pasaule, šķiet, pilnībā zaudējusi prātu un atrodas nekontrolējamu instinktu un baudu varā...
Briesmīgas sāpes
Tātad. Vispirms par datorspēles nosaukumu Max Payne. Kā saprotat, galvenais varonis Makss Peins nav parasts puisis, bet gan divkārt abižots policists, kura vārds un uzvārds ir šifrs. Skaidra lieta — maximum pain (ja pieturamies pie izrunas varianta) — ko var tulkot gan kā "visbriesmīgākās sāpes", gan kā idiomu — "sāpju galējais slieksnis". Jautājums tikai, kuram nodarītas šīs "šaušalīgās sāpes" un kurš ir gatavs pārkāpt savu "sāpju galējo robežu", lai atdarītu pārestības? Nuja, viņš, godīgais Makss Peins, kuram jaunās paaudzes narkotiku ar (ne mazāk simbolisko) nosaukumu valkirīns lietotāji savulaik nogalinājuši ģimeni, savukārt nākotnes Ņujorkas korumpētie kolēģi policisti vienkārši "uzmetuši" — nodevuši dažu simtu (tūkstošu — kāda šķirba?) netīro dolāru dēļ. Tātad filmas galvenais tēls ir džeks, kuram gluži kā proletariātam nav nekā, ko zaudēt, izņemot savas važas. Tāpēc Makss Peins vienlaikus bēg no divām mafijām — valkirīna tirdzniecības organizētājiem un policijas — un vienlaikus gatavs abām nodarīt maksimumu sāpju! Dažam šis pārstāsts liksies murgs gatavais, dažam, piemēram, Mūram, pietiekams iemesls, lai uz ekrāna kārtējo reizi atdzīvinātu mūžīgo mītu par labās un ļaunās pasaules cīņu, kurā bez še minētajiem kriminālajiem elementiem iesaistītas īstas valkīras (čau Vāgneram!) — XXL lieluma melni monstri ar milzīgiem spārniem un muskuļotām rokām, ar kurām tie uz viņpasauli (pekli?) aizrauj katru, kas ielietojis pamatīgu valkirīna dozu. Vai tā būtu filma par nekad neuzvaramo cīņu pret atkarību no spēcīgajām narkotikām? Jā, bet ļoti sūra un ciniska, melna humora ("bēru joku") pilna. Vai tā būtu filma par vilinājumu dzīvot izdomātā virtuālā pasaulē, kaut arī tās vārds ir elle, ja vien šī "cita pasaule" sniedz sāpju remdējumu — un sāpes sagādā tikai un vienīgi atrašanās realitātē? Tādā gadījumā Mūrs radījis gandrīz vai lielisku antiutopiju — baisu parodiju par nākotnes patērētājsabiedrību, kura pazaudējusi ne tikai desmit Dieva baušļus, bet jebkādus cilvēciskos morālētiskos orientierus.
Sūrie puiši
Visbeidzot — līdzīgi kā Konstantīnā Kianu Rīvsa no pārmērīgās smēķēšanas mirstošais pozitīvais varonis vai Grēku pilsētā vesela plejāde coolīgāko zvaigžņu (Mikijs Rurks, Ouens Vilsons, Džošs Hārtnets, Brūss Villiss, Džesika Alba, Evona Aoki un it īpaši mazais mērglis Elija Vuds derglīga kanibāla lomā...), arī mans mīlulis oskarnominētais (par Skorsēzes Atkritējiem/Departed) Marks Vālbergs atraujas ne pa jokam un kruto polici tik tiešām spēlē (un taisa trikus) uz fizisko un garīgo sāpju maksimālās robežas. Prieks, ka filmēšanās laukumā pēc ilgiem laikiem atgriezies romantiskais Kriss O"Donels (Robins no Džoela Šūmahera Betmena), bet atgriezies tik netipiskā neromantiskā ampluā, ka žoklītis atkaras un ciet nelīp. Vispār drūmas izklaides faniem šī filmīte, kā smejies, ir gatavā "ūgu moize".