Viņš ir jauks un sirsnīgs džeks. Noteikti optimists. Viņš augstu vērtē ģimeni, un mammīte ir viņa acuraugs. Viņš ir vientuļais tētis, kurš gādā, lai abām "viņa sievietēm" nekā netrūktu. Viņš ir sociāli atbildīgs un kārtīgs pilsonis. Tiesa, reiz viņš sapņojis par īsta policista karjeru. Tagad viņš strādā Ņūdžersijas lielveikalā par apsargu un spēlē kompjūterspēles, kā arī mīl braukalēt pa tukšo veikalu ar divriteni Segway, nu, to jancīgo uzparikti, ar kuru stāvus brauc. Tak jau arī pats sev priekšnieks, maza mēroga policists...
Vēl viņš ir resns un neveikls, cik nu tukli cilvēki mēdz būt "neveikli", it īpaši, ja tie strādā par tirdzniecības iestāžu sargiem. Tieši tuklība, nu, varbūt arī lādzīgums kā resnuļa omulības blakusprodukts ir tas Pola Blārta personības elements, kuru ekspluatē filma Misija Lielveikals. Veikalam uzreiz pēc Pateicības dienas, tas ir, Melnajā piektdienā (tā ASV sauc šo gadā visienesīgāko lielveikalu darbadienu), uzbrūk zaglēnu banda, un Pols Blārts, kurš dzīvē alkoholu ciest nevar, lai gan iepriekšējā dienā veikala darbinieku konkursā par daudz saēdies argentīniešu asos načo (tāpēc acīs krītoša vārdu spēle — blart/fart (pirdiens), uz kuru norāda katrs amerikāņu kinoapskatnieks: hahaha...), tomēr izrādās īsts vīrs un, ignorējot vēdergraizes, izpestī no nepatikšanām ne tikai jauku pārdevēju, sagadīšanās pēc veikalā esošo savu atvasi, bet arī privāto īpašumu, kas ASV, saprotams, ir neaizskarama un svēta lieta, tāpat kā ģimene.
Ar jūtīgu kino biznesa ožu apveltītais komiķis Ādams Sandlers, kurš ir šīs mazbudžeta (26 milj.) situāciju komēdijas producents, paveicis gluži neticamo — kā zinādams, kas ekonomiskās krīzes apstākļos vajadzīgs nomāktajiem ļaužu prātiņiem, uzmeistarojis izklaides gabalu, uz kuru cilvēki plūst straumēm. Misija Lielveikals (oriģinālā — Paul Blart: Mall Cop) ir visa šī gada kases ieņēmumu rekordiste, un patlaban filmas maciņā jau ir 148 miljoni dālderīšu/dolāriņu.
Vai filma ir parodija par Cieto riekstu, kur vientulis supervaronis pamestā telpā met izaicinājumu laupītāju teroristu bandai un pie viena izglābj personīgi dārgas ķīlnieces? Nē. Vai filma, teiksim tā, pasmejoties par miesās ražena cilvēka fizisko veidolu, nodarbojas ar morāli apšaubāmu "politnekorektās mākslas" propagandu? Nē. Kuram gan nav zināms, ka 70 procentu "fāstfūda nācijas" — amerikāņu — cieš no aptaukošanās? Policists Pols, kuru dedzīgi un ar neviltotu entuziasmu tēlo Kevins Džeimss (vīrišķis, kurš pensijas saglabāšanas nolūkos precējās ar kolēģi ugunsdzēsēju Ādamu Sandleru komēdijā Pasludinu jūs par Čaku un Leriju) uz jeņķu resnuļu fona tad jau ir gatavais Apollons.
Misija Lielveikals demonstrē it kā visiem zināmo patiesību —
kamēr "īstā policija" čammājas un kaļ plānus ārpus veikala sienām,
viens onkulis personīgi tiek galā ar iebrucējiem, liekot lietā
visādas sava vienkāršā cilvēka dzīvītē iemantotas sadzīviskas
gudrības. Pašaizsargāšanās instinkts un tuvāko drošība motivē Polu
tai ikdienā neiedomājamai varonībai, par kuru sapņo katrs
"normālais cilvēks", kurš nopērk popkornu un dodas skatīties tak ne
jau augsto mākslu, bet vienkārši komēdiju par tādu pašu cilvēku kā
viņš. Un "viņu" ir miljoniem. Šī ir filma, kas neiztaisās par kaut
ko vairāk, nekā ir. Iespējams, filmas pieticīgais godīgums ir
atbruņojošās vienkāršības pamatā, kas pievelk kā magnēts. Un
skatītājs balso ar maciņu. Skatītājam ir pie kājas, ka patiesībā
veikala aplaupītāju plāns bijis pilnīgi idiotisks un ne tikai
tusnis Pols Blārts, bet pat zīdainis tiktu ar "bandīšiem" galā.