Nāves drošs
Death Proof precīzāk varētu būt tulkojams nevis kā "nāves pierādījums", bet gan "no nāves pasargāts, nāves drošais; cilvēks vai lieta, ko nāve neķer". Un runa te vienlīdz varētu būt gan par mentāli ķertu kino kaskadieri - veterānu un viņa ar miroņgalvu apzīmogoto, īpaši aprīkotu slepkavošanas ierīci - nāves drošo auto, gan tikpat labi par tām trim ekstrēmajām dūdiņām, kas nolēmušas fuc... nelieti Kurta Rasela veidolā kārtīgi pārmācīt… Death Proof ir ž daļa no īpaša projekta ar segvārdu Grindhouse, ko divi čomi, kulta kino autori un pilnīgi droši - apsēsti kinomaniaki, tātad Kventins Tarantīno un Roberts Rodrigess, veidojuši kā savas cieņas apliecinājumu pašu jaunībai, lai cik tas izklausītos sentimentāli. Precīzāk, 70.gadiem, kad tas kino, kuru ļoti mīlēja skatīties amerikāņu pusaudži, tika rādīts graindhausos - lētās pažobelēs, šķūņos, nojaukšanai paredzētos izputējušos ķinīšos, kur vieglas peļņas nolūkos filmas demonstrēja komplektā "divas par vienu cenu", vienā seansā apvienojot, teiksim, kādus Parazītus kosmosā un Ugunīgās SS meičas. Tad nu iedomājieties, kas tas bija par repertuāru: lētas šausmenes, zombijfilmas, butaforiska fantastika, slešeri (nejaukt ar Šleseru; slešers ir horora subžanrs, kurā galvenais biedēšanas akcents likts uz upuru ķermeņu mehānisku sadalīšanu dažnedažādos veidos), specifiskais un ļoti populārais itāļu "monstru kino", pa pusei un īstas pornogrāfiskas filmas un kronis visam - Eiropas autorkino! Tarantīno ar smaidu atceras, ka pirmoreiz ar Ingmara Bergmana un franču jaunā viļņa šedevriem viņš iepazinies tieši šādā neiespējamā komplektā - graindhausā kopā ar hororu par tārpiem, kas aprij cilvēkus. Pie viena tā bijusi vieta, kur dzīves kontrastus varēja izjust pilnībā - biļetes uz šiem apvienotajiem seansiem bija lētas, ķinīšos bija silts, un apkārtnes bomžiem un citiem asociāliem elementiem tā bija gana ērta vieta, kur pārnakšņot, pat ja jāsnauduļo kompānijā ar kino apsēstiem tīņiem, kas uzgavilē katram puspuvušam zombijam, asiņainam slepkavam maniakam tomātam vai trūcīgi apģērbtai daiļavai uz ekrāna.
Savā ziņā grindhouse vienlaikus bija lēta kino trash/atkritumu krātuve, bet savā - aizmetnis arthouse jeb klubu kinoteātriem, kur rāda mietpilsoniskajam masu skatītājam īsti neizprotamu, ļoti dīvainu, pat perversu kinoproduktu. Tas nozīmē, ka Tarantīno ar Rodrigesu jau Grindhouse sākumā rēķinājās, ka viņu garabērns pilnīgi noteikti nebūs smuks un saprotams vasaras blokbāsters kā Karību jūras pirāti vai Zirnekļcilvēks. Puiši rēķinājās, ka viņus sapratīs tikai savējie, fanāti, kuru, spriežot pēc Nogalināt Bilu planetārajiem panākumiem, netrūkst, vismaz ne Eiropā un austrumos (un tas ir fakts - pa īstam Nogalināt Bilu stilistiskos smalkumus un ironisko kontekstu novērtēja ne jau ASV, arī filmas lielākie kases ienākumi bija ārpus ASV).
Tieši puse labuma
Amerikā Grindhouse iznāca pavasarī trīs stundu 12 minūšu versijā - pirmajā daļā bija Tarantīno Death Proof, pa vidu maza dāvaniņa - daži topošu filmu reklāmtreileri (joks te tāds, ka nekur nekad neeksistējošām filmām tos uzņēma jaunie šausmu žanra speciālisti Eli Rots, abu arī Latvijā rādīto Hosteļu autors, un Robs Zombijs, kurš veidojis kulta filmas 1000 līķu nams abas daļas), bet finālā Rodrigesa Planet Terror/Šausmu planēta, kas Latvijā startēs jūlijā.
Tarantīno & Co tomēr nebija aprēķinājuši vienu - laika faktoru. Tas laiks, kad ar lēta B kategorijas kino masku maskējušies žanriskie un stilistiskie eksperimenti varētu gūt galvu reibinošus panākumus, vai nu ir jau pagājis, vai nav vēl iestājies. Graindhausu vietā eksistē miljoniem komfortablu multipleksu, kuru mazajās zālītēs Death Proof un Planet Terror līdzīgas filmas jau rullē uz nebēdu, tām neklājas rīkot premjeras visā Amerikā un vienlaidus startu 2600 kinoteātros, jo Death Proof patiešām ir kino īpašajam cienītājam. Turklāt pat filmas garums trīs stundas, kas publiku netracina politkorektajos Pirāt–Oušen–Kingkong–Šrek–Zirnekļos, tik ekstrēmai stilošanai un nežēlībai uz vienu kvadrātcentimetru ir par daudz, kaut arī visi apjēdz, ka "tas taču ir tikai kino"!
Producenti brāļi Vainšteini, kuru paspārnē tapa Tarantīno/Rodrigesa autordarbs, par vēlu apjēdza stratēģisko kļūdu (trīs stundu filma ASV finansiāli izgāzās) un nu šo kļūdu steidz labot Eiropā, izlaižot katru filmu atsevišķi un papildinot līdz normālas spēlfilmas hronometrāžai, bet diemžēl novācot amizantos reklāmtreilerīšus. Tā ka, no vienas puses, ar 27 minūšu papildināto Eiropas variantu mēs esam ieguvēji.
Banāls līdz nemaņai
Death Proof sižets ir banāls līdz nemaņai - kā jau horror žanra kanonos pieņemts, ir viens maniaks psihopāts, kurš īpaši perversā formā terorizē cilvēkus (kaskadiera Trakā Maika loma tika rakstīta Mikijam Rūrkam, ar slepkavīgu šarmu to nospēlēja Kurts Rasels), ar savu slepkavošanai tehniski labiekārtoto vāģi iznīcinot provinces miestā un tuvīnā bārā iemaldījušās daiļavas. Tarantīno spēlējas ar road movie, horror un trash kinoparaugiem virtuozi, un tiem, kas pazīst drēbi - 70.gadu kino, acu priekšā izpletīsies citātu jūra: brutālie Vanishing Point vai Dirty Marry, Crazu Larry ir pirmie žanra relikti, kas iešaujas prātā. Viss rit kā pa sviestu, līdz Maiku uz asiņainajiem varoņdarbiem nesakacina vietējā radio dīdžeje un viņas draudzene, pie kurām ciemos ieradusies trešā draudzenīte no Ņujorkas. Baigās meičas, kurām pirkstu labāk mutē nebāzt. Tarantīno ar būtībā elementāru triku apvērš visu maniakfilmu žanru - rāda, kas notiek, ja vajātājs pats kļūst par vajāto! Nu, te skatītājam jāsaņem nervi dūrītē un, mēli izkārušam, trulā sajūsmā jāblenž ekrānā. Jo Kventins, kā zināms, allaž nostājas sieviešu pusē!!! Un pat par savu maniakālo aizraušanos ar plikām dāmu pēdiņām (atcerieties Umu Tūrmani Kill Bill!) nav aizmirsis mums atgādināt. Beigu galā Trakā Mikija kļūst pat gandrīz drusku tā kā žēl. Jo šīs meitenes nepazīst žēluma.
Lūk, arī atbilde, kādēļ, par spīti visām Grindhouse filmu piemeklējušajām ķibelēm, Kventins Lieliskais smaida kā maija mēnestiņš - viņš uzņēma filmu, kuru sapņoja uzņemt, uzņēma to tieši tādu, kādu gribēja uzņemt, un viss pārējais, kā smejies, jau ir mūsu problēmas. Brīvs mākslinieks brīvā valstī.