Pašā vasaras viducī, 24. jūlijā, tiek svinēta arī dzejnieka Jāņa Baltvilka (1944–2003) dzimšanas diena un jau 21. reizi piedzīvoti Starptautiskās Jāņa Baltvilka balvas bērnu un jauniešu literatūrā un grāmatu mākslā pasākumi, ko rīko Latvijas Bērnu un jaunatnes literatūras padome.
"Bērnu literatūras kvalitātes jomā Jānis bija ļoti prasīgs. Viņš arī nekautrējās sevi definēt kā bērnu rakstnieku. Ar visu, ko viņš teica vai darīja, Jānis iedeva spēcīgu poti bērnu literatūras pašcieņai. Tieši tāpēc arī izgudrojām Baltvilka balvu – lai šo pašcieņu uzturētu. Lai iedvestu lasītājos sapratni, ka grāmatas bērniem nav nekāda "mazā literatūra"," intervijā Klasikai teikusi dzejniece un augstvērtīgas bērnu literatūras patronese Inese Zandere.
Balvas žūrijā šogad strādāja literatūrzinātnieces Ilze Stikāne un Zita Kārkla, mākslinieks Aleksejs Naumovs, Jaņa Rozentāla Mākslas skolas zīmēšanas un grafikas skolotāja Ilgnese Avotiņa, kā arī sabiedrības pārstāvji – Nacionālās bibliotēkas direktore Dagnija Baltiņa un Bērnu slimnīcas fonda vadītāja, Bērnu un pusaudžu resursu centra valdes priekšsēdētāja Liene Dambiņa.
Šogad, izturot sīvu 15 Eiropas valodās sarakstītu 33 grāmatu konkurenci tulkojumu kategorijā, par Jāņa Baltvilka balvas starptautisko laureāti ir kļuvusi vācu rakstniece Dita Cipfele par grāmatu Kā ārprāts man izskaidroja pasauli (Liels un mazs, 2024) un tās tulkotāja Signe Viška, kuras veikums tika novērtēts arī par otru grāmatu – Andreasa Šteinhēfela Ja mans mēness būtu tava saule (Jāņa Rozes apgāds, 2024).
Tulkojumu nomināciju "īsajā sarakstā" bez divām Signes Viškas tulkotajām grāmatām iekļuva arī Rebekas Doiremēras Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi (Jāņa Rozes apgāds, 2024), ko no franču valodas tulkojusi Valērija Lasovska; Katrīnas fon Brēdovas Viss, kas nav saskatāms (Liels un mazs, 2024), ko no zviedru valodas tulkojusi Mudīte Treimane; Moni Nilsones grāmata Caciki un Muterīte (Liels un mazs, 2024), ko no zviedru valodas tulkojusi Jolanta Pētersone.
Publicitātes foto
Visas minētās grāmatas ir tādas, kuras tikpat vērtīgi būtu izlasīt arī pieaugušajiem. Bez mazākā pārspīlējuma es uzskatu, ka šai literatūrai būtu jāstāv arī pieaugušajiem domāto bibliotēku plauktos. Šajos darbos ir tik daudz līdzjūtības un pleca sajūtas tieši pieaugušo pasaulei, tāpēc ka viņi reizēm bērnu audzināšanas procesā ir visai vientuļi un izsmelti, jo dari ko darīdams mazais jau tāpat pierakstījis pilnu blociņu ar emocionālo traumu sarakstu… Grāmatas, kas nonākušas Baltvilka balvas žūrijas radarā, asprātīgi un dzīvesgudri izgaismo gan bērna, gan pieaugušā skatpunktu, ļaujot citam citu labāk saprast un ideālā gadījumā – izturēties nedaudz iejūtīgāk. Vislabāk gan, runājot par Baltvilka balvai nominētajām grāmatām, ir nelietot vārdus "ideāls, perfekts, nevainojams". Visas kā viena tās runā par to, ka mums katram – kā lielam, tā mazam – piemīt savas aplamības, dīvainības, kļūdas un vājuma brīži. Arī vientuļais tētis var būt vakarā tik piekusis, ka uzcep tikai zivju pirkstiņus (Vē, mums jau šodien skolā bija zivis!), un arī bērnam var gribēties savu privātumu, lai mammas jaunais draugs viņa virtuvē nemakarējas ar pirkstu pa viņa ēdienu.
Izšķirstīsim žūrijas tulkojumu kategorijā izceltās grāmatas!
Klinges kunga mūzika
Par Baltvilka balvas laureāti tulkotās literatūras kategorijā ir kļuvusi grāmata, kas ir spilgts paraugs tam, kā uzrunāt pusaudžus. Ditas Cipfeles romāna Kā ārprāts man izskaidroja pasauli galvenā varone ir 13 gadus vecā Lūsija, un lasot mēs nonākam burtiski viņas galvā un ādā.
Pusaudžu dumpīgums (drīzāk jau – asredzīgums un nevēlēšanās liekuļot) sastopas ar ilgām, humoru, sirsnību un ģimeni visdažādākajās tās izpausmēs un sarežģījumos. Un tam visam pa vidu kripatiņa ārprāta, kas visu saliek pa plauktiņiem, – tā grāmatu anotē izdevēji.
Grāmatas galvenā varone Lūsija bieži saskaras ar cilvēku mulsinošo uzvedību. Kāpēc mamma izšķīrās no brīnišķīgās Bērnijas un tagad ir kopā ar kaitinošo Mihiņu? Kāpēc Klinges kungs dārzeņus uzskata par mītisku būtņu ķermeņa daļām un grib uzrakstīt pavārgrāmatu slepkavām? Vai būšana "ārprātīgam" un citādam vienmēr pelnījusi šķībus skatienus, izsmieklu, nosodījumu? Protams, protams, pastāv kaut kādas sociālās normas, un gan jau Klinge objektīvi ir viens klasisks vācējvečuks, kurš kļuvis bīstams sev un sabiedrībai, taču Dita Cipfele raksta par ko citu – par milzu vērtību, kas ir Lūsijas dabas dotā iejūtība un vēlēšanās saprast citādību. Lūsijai izdodas nonākt līdz atskārsmei, ka varbūt Klinge nemaz nav traks, tikai pārējie nedzird mūziku, pēc kuras viņš dejo. Rakstniece ir radījusi uzrunājošu un reālistisku pusaudzes raksturu, kurā iedvesmo viņas drosme, atvērtība, spēja kritiski vērot un analizēt ar savas pašas galvu.
Tas, ka bērnu literatūra pieskaras pašām nopietnākajām tēmām, nevienu vairs nepārsteidz. Vairāk gan esam pieraduši, ka šie stāsti ir veidoti poētiskā atslēgā. Dita Cipfele ienes vācu estētikas atskurbinošo un veselīgo tiešumu. Arī bez eifēmismiem un liekas kautrības runā par seksualitāti. Jā, Lūsija ir 13 gadu veca meitene, kura gaida padusēs parādāmies spalviņas, un, jā, Lūsija ir meitene, kura ir redzējusi virtuvē ienākam Bērniju, T kreklam neapsedzot melno trijstūri, un, jā, Bērnija ir sieviete, un viņas ar mammu skūpstījās, un Lūsija labi atceras, ka toreiz mamma bija laimīga. Rakstniece ir meistarīgi aprakstījusi kautrīgas un introvertas pusaudzes izjūtas, gan mainoties ķermenim, gan topot ievilktai reizēm tik sāpīgajā un pazemojošajā mīlēšanas nodarbē, kas liek vārīt mīlas eliksīru kečbuču un visādi citādi ērmoties burtiski pret savu gribu klases lielākajam kretīnam, kā vēlāk izrādās.
Var tikai piekrist Liels un mazs anotācijai, ka "Ditas Cipfeles grāmata ir humora, trakuma un iejūtības paraugdemonstrējums, kur aiz jokiem slēpjas īstas jūtas un lieli jautājumi, uz kuriem atbildes ne vienmēr ir tik viennozīmīgas". Rakstnieces Ditas Cipfeles moto rakstot ir: "Bērniem nav vajadzīgi stāsti, kur pieaugušie jau paši saprot, ka tie bērniem ir garlaicīgi!".
Autore par grāmatu saņēmusi Vācijas bērnu literatūras balvu (Deutscher Jugendliteraturpreis), tā jau tulkota vairākās valodās pasaulē.
Godīgi un izsmalcināti
Rebekas Dotremēras Žakomēna Geinsboro vērtīgie mirkļi (Jāņa Rozes apgāds, 2024) ir grāmata, kuru jau lasīšanas brīdī gribas ieteikt citiem. Milzīgā bilžu grāmata ir tieši tik reibinoši skaista, dziļa, oriģināla, nedaudz skumja, bet tomēr mīļi smieklīga un labestīga, lai ieteiktu to iegādāties vai nu sev pašam – lai aizlīmētu savus dvēseles pušumus, vai arī iepriecināt savus jau pieaugušos draugus, kuri arī ir pamanījuši, ka dzīvei nevar cauri izsoļot kā jaundzimis trusītis adītā vestītē bez neviena noiruša valdziņa. Tieši šī milzīgā bilžu grāmata, kur var katrā ilustrācijā pazust kā aizspogulijā, kas pirmajā acu uzmetienā visvairāk atgādina grāmatu mazuļiem, ir īsta pieaugušo lasāmviela. Kāda ir dzīve, ko ir vērts nodzīvot? Kas ir liels notikums, un kas – mazs? Kas kādu notikumu padara par atmiņās ieslēdzamu? Starptautiski atzītās franču autores un ilustratores Rebekas Dotremēras grāmata savā noskaņā nedaudz atgādina angļu dramaturga Dankana Makmillana Latvijas teātros iemīļoto lugu Miljons labu lietu, tikai ienesot vēl vairāk franču kultūrai raksturīgās filozofijas un dažādu atsauču un alūziju par kultūras mantojumu un tā varoņiem. Ar ļoti lakonisku tekstu un kodolīgiem teikumiem Rebeka Dotremēra izceļo caur truša Žakomēna dzīvi, burtiski – no šūpuļa līdz kapam. Šajā grāmatā rakstniece ir devusi vienu no precīzākajiem apzīmējumiem, ko nozīmē būt bērnu literatūrā. Viņasprāt, tas nozīmē iespēju "godīgi un izsmalcināti vēstīt par dzīvi".
"Iesaku tev nesteigties – ja ieskatīsies vērīgi, samanīsi daudzas jo daudzas lietas. Tie, kas paaugušies, iespējams, nospriedīs, ka grāmata nav domāta viņiem, jo tajā ir ne mazums attēlu. Un kas par to? Cik aplama iedoma! Skaidrāks par skaidru – šo grāmatu es radīju arī lielajiem," ievadā raksta Rebeka Dotremēra.
Iekša sāp vairāk
Līdz šim manā apziņā skaudrākie mākslas darbi par mobingu vēl no laikiem, kad to sauca par apcelšanu un izsmiešanu, bija Jāņa Poruka stāsts Kauja pie Knipskas (1897) un filma Putnubiedēklis (1986) ar Allas Pugačovas meitu Kristīnu Orbakaiti klases izstumtās 12 gadu vecās Ļenas lomā. Nu pievienojušies jaunāki iespaidi. Norvēģu rakstnieces Katarīnas fon Brēdovas grāmatu Viss, kas nav saskatāms (Liels un mazs, 2024) vajadzētu izlasīt katram, lai teju uz savas ādas sajustu, ko nozīmē, ja kaut kādas nežēlīgas kaprīzes dēļ esi izvēlēts par klases lūzeru. Ļoti nepieciešams un emocionāli spēcīgs darbs. Lasītājs gluži kā realitātes šovā tuvplānā ir spiests dzīvot līdzi Jūela pārdzīvojumiem – sajust teju uz savas ādas, kā dauzās Jūela sirds, pārejot pāri gaitenim līdz savam solam, kur uz katra stūra var uzklupt mocītāji, kā tas ir – sajust tikko uzasināta zīmuļa dūrienu mugurā vai tikt ietītam plēvē. Kā tas ir, kad visi ar tevi spēlē Jūela smirdēšanas spēli, bet pārī vai komandā bez demonstratīvas stenēšanas un acu bolīšanas negrib ņemt neviens. Jūelam šķiet, ka šīs kolektīvās spēles un grupu darbu ir izdomājis kāds sadists. "Labāk ir, kad sāp ārpusē, nevis iekšpusē" – vairāk par zīmuļa dūrieniem mugurā Jūelam sūrst viņam aiz muguras izšņāktās un skolotājiem nemanāmās piezīmes par viņa mammu, kas citā pilsētā izveidojusi citu ģimeni.
Katarīna fon Brēdova raksta arī par ļoti sarežģītajām upura un varmākas attiecībām, kur, izrādās, galvenā mocītāja Estere pati, iespējams, ir vēl lielāks upuris. Mobinga tēma grāmatā savijas ar ģimenēs slēptās vardarbības un līdzatkarības tēmu. Atvērtais fināls nežēlībās piekusušajam lasītājam liek cerēt uz savādas un stipras draudzības dzimšanu. Bet, tā kā šis ir reālistisks stāsts par mobinga psiholoģiskajām blaknēm, Katarīna fon Brēdova nav gatava piedāvāt idealizētu visu problēmu atrisinājumu uz burvju mājienu. Būs vēl jāpaiet ļoti, ļoti ilgam laikam, lai galvenās mocītājas Esteres acīs Jūels ieraudzītu nu jau drauga acis un iekšēji nesaspringtu, viņai tuvojoties…
Vectēva īpašā pļaviņa
Andreasa Šteinhēfela Ja mans mēness būtu tava saule (Jāņa Rozes apgāds, 2024) tēmas ziņā sasaucas ar Ivas Bezinovičas-Haidonas grāmatu Mana vecmāmiņa mani nepazīst (Aminori, 2023) un Mihaela de Koka un Kristīnes Ārtsenas Kā vecmamma vislaik samazinājās (Pētergailis, 2017). Noskaņas ziņā – ar Andželas Naneti Mans vectēvs bija ķiršukoks (Jāņa Rozes apgāds, 2022).
Kā runāt ar bērniem par slimībām, novecošanu? Kā paskaidrot to, ka tuvākais bērnības draugs, ar kuru kopā piedzīvoti brīnišķīgākie piedzīvojumi, pēkšņi tevi vairs nepazīst? Vai tas nozīmē, ka vectētiņš vai vecmāmiņa tevi vairs nemīl? Bērnu grāmatu tēlainība ļauj par to runāt ļoti iejūtīgi un sajūtās precīzi, ļaujot nedaudz vieglāk sadzīvot ar nesaudzīgo un neaptveramo realitāti.
Tieši šādā situācijā ir nonācis Makss, kura vectēvs atrodas mijkrēslī starp veco jokupēteri, kurš spēj vēl pašironiski pazoboties par sevi un citiem pansionāta biedriem, kuriem "nav visas krellītes biķerītī", un jauno vectēvu, kurš var Maksam pēkšņi pavaicāt: "Kas tu esi?" Zēnam lūst sirds, redzot pansionātā iesprostoto vectēvu un Šneideres jaunkundzi, bijušo deju skolotāju. Maksam dzimst tieši tik neprātīgs plāns, kāds vien var dzimt deviņgadīga līdzjūtīga puikas prātā. Andreass Šteinhēfels aicina šo skaisto vectēva un mazdēla mīlestības stāstu lasīt vectēva mīļākās mūzikas pavadībā. QR kodu un listi atradīsit turpat, grāmatā.
Ienāk prātā – kāda diezin mūzika patika maniem vectēviem, kurus nekad dzīvē neesmu satikusi? Patiesībā arī Ja mans mēness būtu tava saule vairāk ir par to, cik skaisti, ka šāda vectēva un mazdēla draudzība vispār ir bijusi.
P. S. Visās šajās grāmatās, neraugoties uz tēmu smagumu, ir daudz asprātības un humora, kas ir kvalitatīvas bērnu literatūras neatņemama sastāvdaļa.
Par zviedru bērnu literatūras klasiķes Moni Nilsones grāmatu Caciki un Muterīte – brīvdomīgas mammas dzīvi ar savu puisēnu, kurš klusiņām ilgojas pēc sava grieķu tēta, – jau rakstījām KDi 14.02.2025.