Šaipusē tāds dīvains laiks, kad būt "uz nervu sabrukuma robežas", šķiet, nav ekskluzīvs, bet gluži "normāls", kaut mokošs stāvoklis. Arī rakstnieces Žannas (populārā franču aktrise Sofija Marso) histēriskā plosīšanās, sabrēcot uz vīru un abiem saviem bērniem, mētājot pa gaisu traukus un sadzīves priekšmetus, šķiet, loģiski skaidrojama ar viņas aktuālajām nepatikšanām - izdevējs ir noraidījis jaunās grāmatas manuskriptu. Taču Neskaties atpakaļ (orģinālnosaukums Ne te retourne pas) drīz vien pierāda - skatītājs kļūdās, gaidīdams no šīs filmas kārtējo urbāno neirožu drāmu, - rakstnieces Žannas neirozes ir pārāk dīvainas, lai ierakstītos reālpsiholoģiskas drāmas norisēs, turklāt viņai rādās - spokojas - maza, tumšmataina meitene.
Kaut kas nav kārtībā
Žannai arvien uzmācīgāk sāk šķist, ka viņas dzīvoklī kaut kas nav kārtībā, ka viņas vīra vietā ir svešinieks, arī viņas bērnu vaibsti pēkšņi kļuvuši nepazīstami; Žanna nepazīst arī savas drēbes, kas skapī, - tās viņai kļuvušas par mazu -, un arī vīra nesen nopirktā spēļmantiņa - videokamera - nezin kāpēc piefiksējusi citu sievieti ar itāļu dīvas Monikas Belluči vaibstiem, kura rosās Žannas dzīvoklī viņas tuvinieku vidū. Lūk, tāda ekspozīcija, ko piedāvā franču režisores, pēc pamatprofesijas aktrises Marinas de Vānas filma Neskaties atpakaļ. (Marinu de Vānu autorkino cienītāji pazīst no Fransuā Ozona agrīnajiem darbiem - filmas Sitkoms u.c.) Viņas pilnmetrāžas debija "šausmu filma" Zem ādas (Dans ma peau, 2002) - par sievieti, kas cietusi autokatastrofā, un miesas destruktīvo mutāciju - izpelnījās pretrunīgu vērtējumu, taču noteikti negrēkoja ar komerciālu banalitāti.
Banalitāti nevar pārmest arī filmai Neskaties atpakaļ, kurā Marina de Vāna Žannas lomai ir uzaicinājusi divas aktrises - francūzieti Sofiju Marso un itāļu skaistuli Moniku Belluči.
Šausmīgi smieklīgi
Neiztikšu bez filmas pamatintrigas pieminējuma (kaut, iespējams, kāds uzskatīs, ka šādi sabojāts viss skatīšanās prieks) - Žanna mainīs savu izskatu, Sofijai Marso pārtopot Monikā Belluči. Vēl precīzāk - skatītājam tiek piedāvāta abu aktrišu veidolu "fiziska sakausēšana", turklāt vairākās epizodēs Žanna uz ekrāna plosīsies kā dīvains monstrs - sieviete, kuras viena sejas puse ir aizlienēta no Marso, otra - no Belluči. Jāsaka gan, paskats ir ne tikai baiss, bet arī pārsteidzoši smieklīgs. Tieši šīs epizodes vai režisores uzcītīgā cenšanās ilustrēt ideju par vienas sievietes Žannas divām tik atšķirīgām dvēseles un arī vizuālā veidola pusēm, ķeroties pie datortehnoloģijām, bija tās, kas Kannu festivāla publikā izraisīja histēriskus smieklus. Protams, Kannu publika nav nekāds tur saprāta etalons, kaut arī prezentē profesionālās vides reakcijas. Arī fakts, ka Neskaties atpakaļ pirmizrāde notika šā gada Kannu festivālā (gan ne pamatkonkursā), apliecina - filma nekādi nenoslīkst pamatmasā. Pie tā arī paliksim - jūsu uzmanībai ambiciozs, varbūt pārāk "uzskatāmi", didaktiski (tālab nepārliecinoši) veidots stāsts par sievietes nenotveramo būtību un pagātnes rēgiem. Kaut nenoliedzami filma var mēģināt uzrunāt ne tikai psiholoģisko drāmu cienītājus, bet arī šausmu filmu patērētājus. Savukārt "snobi" lieliski pazīst klasikas vienību režisora Nikolasa Roga "psihotrilleri" Don"t Look Now (1973) - tātad Tagad neskaties -, hrestomātisku stāstu par traģisku pieredzi un zaudējumu. Šajā filmā, gluži kā Marinas de Vānas darbā, spokojās maza meitenīte… Lūk, arī kultūrvēsturiskā saitīte un franču Neskaties atpakaļ uztveres koda atslēga.