Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu

Viņai, guļot uz nāves gultas, ir ļoti būtiska šī saruna/grēksūdze ar pašas meitu, kuras skaisto seju jau pārklājis smalku grumbiņu tīkls. Būtībā viņas abas — aktrise Džūlija Ormonda (meita) un Keita Blānšeta (māte) — reālajā dzīvē (ne kino) ir apgrieztās vecuma proporcijās — Blānšeta, kuras vaibstus vien attāli var nojaust zem grima kārtas, ir jaunāka. Kaut "vecums" filmā Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu ir relatīvs lielums, gluži tāpat kā novecošanas jēdziens. Filma, ko triumfālais ASV Kinoakadēmijas nomināciju skaits — 13 (!) (par vienu atpaliekot no visu laiku absolūtajiem līderiem Titānika un Viss par Ievu ar to 14 nominācijām) ir iecēlis sezonas līderu kategorijā, piedāvā savu laika skaitīšanas veidu. Tās galvenajam varonim Bendžaminam Batonam Dievs lēmis piedzimt kā večukam/zīdainim, izdzīvot bērnību astoņdesmitgadīga, nespējīga vīra veidolā, lai vēlāk ar katru gadu ļautos "atpakaļejošai" laika plūsmai. Bendžamins noveco, ar katru gadu kļūstot vizuāli arvien jaunāks, un nomirst kā zīdainis. Filma ir kļuvusi par jau pasen ASV režijas elitei piederīgā Deivida Finčera plašas atzinības lolotāko darbu, kas ar savu atvēzienu un ambīcijām runāt par laika neatgriezeniskumu un pamatīgo specefektu arsenālu (Breda Pita novecināšanas frontē!) ir trāpījusi ASV kinoakdēmiķu globālajās simpātijās. Zinu kolēģus, kas Batonu uzskata par iz­štukotu Holivudas un Oskara standartiem piedzītu drāmu, kas nav likusi viņiem emocionāli rezonēt. Personīgi man ar filmu notika tas emocionālais klikšķis, kas liecina par skatītāja un filmas absolūtu emocionālu kontaktu, kurā tā sasniegšanai mērķtiecīgi darbojās absolūti visi filmas komponenti, sākot ar Pita Bendžaminu, turpinot ar sirsnīgo nēģeru mammi aktrises Tardži P.Hensones atveidā, kas savāc pie lieveņa pamesto zīdaini večuku, lai to izaudzinātu, arī aristokrātisko Tildu Svintoni diplomāta sievas lomā, kuru pusmūžā esošais jūrnieks Bendžamins Batons satiek Murmanskā, un, protams, vienreizējo Keitu Blānšetu Batona mūža mīlestības Deizijas lomā. Blānšeta pat vēl pārliecinošāk nekā Breds Pits un ar pieticīgāku datorefektu palīdzību izdzīvo savas varones dzīvi un mīlestību no bohēmiskas jaunības līdz sirmam vecumam — no trauslās Parīzes balerīnas līdz vecajai sievai, kas guļ Jaunorleānas slimnīcas gultā. Filmas scenāristam Ērikam Rotam ir iesista roka produktu radīšanā ar Oskaru ambīcijām, viņš reiz sarakstījis leģendāro Forestu Gampu, taču arī šis fakts un mūžīgā kritiķu indeve turēt aizdomās par saltu, konjunktūrisku "aprēķinu", stūrējot uz lielām balvām, nespēj sabojāt to labāko, kas ir Stāstā par Bendžaminu Batonu — to nepielūdzamo atskārsmi par laika, kas mums lemts, īsumu un neatgriezeniskumu. Pat ja tā skaitīšana kādam "laimīgajam" — Bendžaminam Batonam — ir saistījusies nevis ar grumbu padziļināšanos, bet gan ar aizvien tvirtāku ādu un arvien zaļāku jaunību. Batonam būs lemts nomirt bērna prātā, kā zīdainim vairāk nekā astoņdesmit gadu vecumā — savas mūža mīlestības Deizijas rokās, kas atšķirībā no Batona ir novecojusi tā, kā novecojam mēs visi — no bērnības.

Tiešā runa: Režisors Deivids Finčers

Filma Neticamais stāsts par Bendžaminu Batonu ir veidota pēc F.Skota Ficdžeralda stāsta.

Jā, kaut gan tās pamatā ir scenārista Ērika Rota veidotā šī stāsta versija, jāatzīstas, ka pašu stāstu es nebiju lasījis līdz 2005.gadam, brīdim, kad mēs jau ķērāmies pie filmas veidošanas. Pirmo reizi par šo projektu es dzirdēju jau 90.gadu sākumā, tolaik to ar Tomu Krūzu galvenajā lomā gatavojās filmēt Stīvens Spīlbergs. Vēl pēc gadiem padzirdēju, ka projekts ir nonācis mana drauga režisora Spaika Džonzes rokās, taču viņš atteicās. Tad pie apvāršņa parādījās Ēriks Rots (slavenā Foresta Gampa scenārists — D.R.), manam aģentam tika atsūtīts pirmais scenārija variants, un es tajā burtiski iemīlējos. Pēcāk jau sākās tikšanās ar producentiem (K.Kenediju un F.Māršalu), un radās jautājums, kā lai to nofilmē.

Kas radīja šaubas?

Varoņa novecošana. Kaut atšķirībā no filmas producentiem es par to neuztraucos un nebaidījos, man ir pamatīga vizuālo efektu pieredze.

Vai jūs vēlējāties, lai viens aktieris nospēlē visu Bendža­mina Batona mūžu?

Jā, un to pašu vēlējās arī Breds Pits, kad izlasīja scenāriju. Viņš gribēja spēlēt visu Batona vecumu spektru, nevis, teiksim, no 30 līdz 50 gadiem.

Ar Bredu Pitu jau esat strādājis gan trillerī Septiņi, gan Cīņu klubā...

Jā. Šis aktieris ir katras studijas iekārojamo zvaigžņu saraksta pirmajā rindiņā, tālab par manu ideju visi bija priecīgi. Kaut gan izskanēja arī šaubas, vai Pits spēs nospēlēt "vienkāršo puisi". Turklāt viņam bija jāspēj likt nolasīt, ka Bendžamins Batons, kurš vizuāli ir 85 gadus vecs, būtībā ir piecgadīgs puišelis. Taču izaicinājums izmantot tik zināmu, tik populāru seju, kāda ir Pitam, un izlaist viņu cauri laika un fizisko pārmaiņu dzirnavām, man šķita ļoti svarīgs.

Kas jums pašam ir šī filma?

Meditācija par nāves tēmu un arī milzīgas mīlestības stāsts, es uzskatu, ka īsti mīlas stāsti vienmēr beidzas ar nāvi. Pēdējos četrus simtus gadu, kopš Šekspīrs radīja Romeo un Džuljetu, mīlas stāsti tiek stāstīti kā savstarpējās atkarības drāmas, kā stāsti par divām pusītēm, kam ideālā vajadzētu veidot veselumu. Viens no aspektiem, kas mani piesaistīja Rota scenārijā, bija šie divi spēcīgie raksturi Bendžamins un viņa lielā mīlestība Deizija, kas kopā veidoja ideālu savienību, taču lielāko daļu dzīves bija šķirti, lai satiktos laiku pa laikam. Atceros, daudz runājām ar Ēriku Rotu par to, kā cilvēku likteni vada neiespējamība.

Filmas darbība notiek Jaunorleānā, arī orkāna Katrīna plosīšanās brīdī...

Mēs turp aizbraucām vēl pirms viesuļvētras un vēlāk atgriezāmies, lai jau filmētu. Sākotnēji par filmas norises vietu tika iecerēta Baltimora, taču tur bija maz kas saglabājies no vecās apbūves. Kad presi pārpludināja fotoattēli no Jaunorleānas, tie šķita ideāli filmas stāstam, un mēs mainījām filmas norises vietu. Sekoja Katrīna, bet mēs atgriezāmies, lai filmētu. Pavadījām tur septiņus mēnešus, tā tiešām bija īpaša pieredze, kādu diez vai mēs būtu guvuši kaut kur citur.

Filmas tēma ir mūžīga un aktuāla — novecošana...

Kas gan var būt universālāks kā cilvēka laicīgums un mirstīgums. Mūsu bailes no novecošanas, mūsu ņemšanās ar mūžīgās jaunības un skaistuma kultu ir saistītas ar bailēm — mūsu visu bailēm no nāves.

Bendžamina Batona liktenis novecojot kļūt jaunākam, jūsuprāt, ir ciešanas vai lāsts...

Mums šķita, ka tas ir lāsts...

Kā tas ietekmē viņa attiecības ar Keitas Blānšetas tēloto Deiziju — Bendžamina mūža mīlestību?

Kad viņi pirmo reizi satiekas, starp viņiem rodas draugu tuvība, taču Batons izskatās kā 80 gadu vecs vecītis, bet Deizija — kā astoņgadīga meitenīte. Arī vēlāk, kad viņa mēģina savaldzināt, pavest Batonu, viņai ir 20, bet viņš izskatās kā piecdesmitgadnieks, kas viņam liek justies neērti. Un tad ir tas mirklis, kas man pašam ārkārtīgi patīk, kad viņš jūtas aizskarts, samulsis un dodas uz Parīzi meklēt Deiziju. Viņš sēž viņai līdzās krēslā un priecājas par savu izskatu — viņš kļuvis jaunāks, tātad tuvāks Deizijai.

Ko, jūsuprāt, Deizijas tēlam ir devusi Keita Blānšeta?

Keita ir izcila, viņa ir perfekta jau tik sen, tik daudzās lomās. Pirmo reizi redzēju viņu Elizabetē (1998), jau tad brīnījos, kā viņa vienlaikus spēj būt tik spēcīga, pārsteidzoša, pārliecinoša un pilnīga savās izpausmēs — jau tad, kad vēl neviens nezināja, kas viņa tāda un no kurienes.

Arī pārējais aktieransamblis ir spožs — Tilda Svinotne diplomāta sievas, Batona mīļākās lomā, Džūlija Ormonda Deizijas pieaugušās meitas lomā.

Starp citu, Tilda bija Breda Pita ideja... Ja tev rokās ir labs materiāls, tev ir iespēja izvēlēties labākos no labākajiem.

Kā vērtējat Breda Pita darbu Bendžamina lomā?

Savulaik Cīņas klubā es viņu filmēju ne tikai tāpēc, ka viņš ir talantīgs aktieris, bet arī tāpēc, ka viņš spēj būt ellišķīgi pavedinošs un valdzinoši bīstams. Ļaužu pastiprinātā interese, dzeltenās preses kultūra ir ļāvusi piemirst pašu svarīgāko — Breds Pits ir lielisks aktieris! Ceru, ka skatītāji to novērtēs ar skaļu izbrīnas saucienu...

Summējot — kas galu galā jums lika ķerties pie neticamā stāsta par Bendžaminu Batonu?

Uzdrošinos apgalvot, ka izpratu to. Turklāt es sevi būtu pamatīgi iepļaukājis, ja pie stāsta par Bendžaminu Batonu būtu ķēries kāds cits.