Nolādētā dvēsele

gads, un, kā atceramies, solītajai paradīzei zemes virsū šis gads atnesa neiedomājamu dabas katastrofu — grandiozu cunami Indijas okeānā, kas laupīja dzīvību vairāk nekā miljonam cilvēku. Aptuveni puse oficiāli joprojām tiek uzskatīti par "bezvēsts prombūtnē esošiem", kas nozīmē — viņu ķermeņi joprojām nav atrasti. Traģēdija, kuru nav iespējams ne aizmirst, ne samierināties. Taču jaunā beļģu režisora Fabrisa Divelsa filma nav par traģisko notikumu kā tādu. Kaut arī Belmeru pāris pusgadu pēc dēla pazušanas piedzīvo ģimenes krīzi, jo abi nespēj samierināties ar zēna zaudējumu, zemapziņā vaino sevi un viens otru par neuzmanīgu dēla pieskatīšanu, par brīnuma neiespējamību, kas attālinās, jo laiks dara savu, — līdz divu tuvu cilvēku starpā iestājas kaut kas līdzīgs psiholoģiskai komai un emocionālam trulumam... Viņi nespēj sev piedot un atzīt dēla Džošuas nāvi un to, ka starp viņiem viss brūk. Abi laulātie būtībā nodarbojas ar lēnu sevis iznīcināšanu. Baigais ceļš Tomēr reiz kādā korporatīvā ballītē Žanna pamana svaigi filmētu videofilmiņu, kurā redzams viņas dēls. Varbūt viņai rēgojas, taču viņa pierunā vīru vēlreiz sākt pazudušā Džošuas meklējumus, jo... Te sākas filmas krimināli mistiskā daļa, kas atklāj Taizemi pavisam citā, ja tā vispār drīkst teikt, gaismā (filmā atainotie notikumi ir ar realitātes oderi, kas pietuvina Divelsa darbu Klinta Īstvuda filmas Samainītais/Changeling baigajai tematikai). Sākas vecāku mokošais ceļš ne tikai savas emocionālās pieredzes, kuru abiem ļoti gribējās izdzēst, bet arī Taizemes saliņu bīstamajos džungļos. Un viņi iepazīst, kas taizemiešiem ir vinjans (Vinyan — filmas oriģinālnosaukums). Eiropeiskā, precīzāk, ebreju folklora to pazīst kā leģendāro dibuku — nolādēto dvēseli jeb dzīvo mironi. Filma ir izcili uzfilmēta. Operatora Benuā Debī (viņa darbs Gaspāra Noē Nenovēršamajā/Irreversible saņē­ma Cēzaru) 16 mm kamera kā čūska ielien visnepievilcīgākajās ne tikai cilvēka, bet, šķiet, Taizemes salu un pilsētu "dvēselēs". Ne vēsts no tūrisma bukletos glancētās, dekoratīvās eksotikas — varoņu apdzīvotā vide ir biedējoši netīra, lēta, pretīga, kliedzoši falša. Pat lieliskā dienvidu daba liekas kā noraudājusies aiz izmisuma. Debī tīk skatītājus iespaidot ar vienas, redzei kairinoši intensīvas krāsas ekspluatēšanu. Līdzīgi kā Maiklam Mannam (Līdzzinātājs/Collateral u.c.) patīk tumši koši zils, Debī firmas krāsa ir asinssarkans. Diskomforta sajūta Ekrāna sarecējuši tumšsārtais tonis psihedēliski biedē un no tiesas rada diskomfortu. Kā kad nolaistos peklē. Ne velti režisors pēc filmas pirmizrādes Toronto kinofestivālā 2008.gada septembrī atzinās, ka viņa filmu inspirējusi 1978.gada spāņu iracionālā šausmu filma Kas nogalināja bērnu?, bet visvairāk — Džozefa Konrada romāns Tumsas sirds un pēc tā uzņemtais F.F.Kopolas kinoeposs Mūslaiku apokalipse/Apocalypse Now, kur arī brauciens pa džungļu upi pārvēršas iracionālā ceļojumā "tumsas dvēselē". Es šim cienījamajam inspirāciju komplektam pievienotu arī Vernera Hercoga filmu Agirre, Dieva dusmas. Kā kinematogrāfisks darbs Divelsa filma tiešām ir slavējama (tiem, kas ciena art-house). Laimīgu beigu nebūs. Nevienam. Arī mātei, kas nolemj glābt dēlu, lai ko tas maksātu viņai un pārējiem. Brīdinu — filma ir ļoti, ļoti depresīva. Tai pietrūkst Holivudas izskaitļotā "cerību stariņa".