Un savulaik PSRS komunistiskajā rītausmā Sinklera starptautiski pazīstamākais romāns Džungļi (1905) bija ikonisks mācību līdzeklis pūstošās buržuju — kapitālistu sistēmas atmaskošanā, tajā darbība norisinās lopkautuvē un gaļas kombinātā, kur tūkstoši proletāriešu līdzīgi nāvei lemtajiem lopiņiem nekādā vīzē nespēj atbrīvoties no sistēmas uzspiestās nolemtības žņaugiem, bet bagātie slīgst korupcijā un netiklībā. Varētu brīnīties, kas tik smalkam pilsonim režisoram Polam Tomasam Andersonam būtu meklējams Sinklera klaji deklaratīvā antikapitālistiskā patosā mērcētā romānā "Nafta!" ?
Līdz šim par ģēniju uzskatītais PTA, kā viņu ērtības labad dēvē kinoļaudis, taču veidojis apokaliptiskas un vienlaikus dziļi intīmas, grēksūdziskas freskas par ģimenes lomu atsevišķa indivīda liktenī, nevis interesējies par sociuma dzīvi politekonomiskā rakursā. Un patiesi — visu četru PTA pilnmetrāžas spēlfilmu — "Liktenīgais astotnieks"/"Sidnijs", "Bugi naktis", "Magnolija", "Mīlas skurbulis" — jēgas centrā ir ģimene, pat ja tā ir nosacīta kopdzīves šūniņa (kāršu spēlmaņu brālība, pornoindustrijas censoņi vai destrukcijas ārdēti televīzijas un masu mediju "saimju vraki"...). Būtiski arī tas, ka PTA acīmredzami interesē fallocentriskā vīriešu pasaule — filmu galvenais varonis allaž ir Viņš, bet dažādiem mērķiem paredzētās dūdiņas parasti ir "nepieciešamais fons", uz kura kā noplucis pāvs vēl mēģina dīžāties radības kronis un bieds — sugas tēviņš. Patiesībā ir lielas aizdomas, ka Andersons ir nežēlīgākais vīriešu aprobežotības jeb glaunāk — virilās pasaules hermētisma manifestētājs mūslaiku amerikāņu kino. Un vēl — režisors ir kategorisks agnostiķis, ja ne gluži "antikrists" — PTA filmu pasaulē morālei neeksistē Dieva kā reliģiska kanona atskaites sistēma.
Tāpēc nav brīnums, ka, par spīti kritiķu sajūsmai un astoņām nominācijām, Amerikas Kinoakadēmija = amerikāņu kinopensionāru ordas biedri (par Gada labāko filmu balsojošo vidējais vecums ir 72 gadi!) draudzīgi noignorēja PTA filmu "Plūdīs asinis"/"There Will Be Blood", kas, kā saprotat, ir Sinklera "Nafta!" brīva versija režisora izgudrotajā gandrīz trīs stundu sāgas žanrā (jā, akurāt PTA ar trīs stundu Magnoliju ieviesa megailgu filmu tradīciju). Priekšroku dodot estētiski perfektajai brāļu Koenu slepkavīgas dekadences uzlādētajai abstrakcijai "Kur sirmgalvjiem nav vietas"/"No Country For Old Men", kas nu ir gada filmas godā (PTA filmas sakarā ar Oskariem atzīmēti tika D.Dejs Luiss par Pleinvjū lomu, kuras aprakstam atbilst ja nu vienīgi absolūtas empātijas sajūta, un Roberts Elsvits par absolūti autentisku, satriecošu operatora darbu).
Ņirgājas par reliģiju?
Šādai klusējošai ignorancei ir vismaz divi iemesli. Pirmais — Andersons filmā klaji ņirgājas par reliģiju — precīzāk, par šarlatānismu un liekulību, kuru reprezentē Pola Deino ģeniāli tēlotais Trešās atklāsmes sektas virsgans Ilajs, kas ar Dieva vārdiem uz siekalainās mutes ārstē lētticīgo tantīšu artrītus un nekaunīgi diņģē naudu no naftas oligarha Pleinvjū (Daniels Dejs Luiss), patiesībā izrādoties nožēlojams finanšu krāpnieks, naftas pleķu spekulants un pusjucis fanātiķis. Viņu filmas finālā Pleinvjū nosit ar ķegļu vāli sava vientuļai pilij līdzīgā nama pagrabā. Tāpat Pleinvjū nogalina no nezkuriens uzradušos viltus brāli, kas nāk pie bagātā naftinieka Deniela meklēt darbu, naudu un cilvēcību. Tikai šis nabags neapjēdz, ka Pleinvjū nedrīkst krāpt, jo vairāk tik svētā lietā kā radniecīgas asinssaites. Savu adoptēto dēlu Pleinvjū padzen ar lāstiem "grozā atrasts bārenis", kad jauneklis piedāvā tēvam sākt kopīgu naftas biznesu. Tas neiet krastā — Pleinvjū ir oligarhs, kurš visu mūžu meklē savu elli — vientulību, patstāvību, paša atbildību par itin visu. Jo viņš to ir pelnījis — viss — nauda, naftas impērija, liktenis — ir sastrādāts, radīts, izmocīts paša rokām un asinīm. Tieši šis sātanam līdzīgais cilvēknīdējs Pleinvjū ir Dievs, Naftas titāns, sava likteņa radītājs (filmai, kuras serde un dvēsele ir šāds monstrozi harismātisks tēls, dot Oskaru?!)
PTA sāga par absolūto vientulību (Pleinvjū pats sev ir ģimene!) strukturēta no 150 pirmajām Sinklera romāna lappusēm, kurās režisoru aizrāvusi rūpīgi aprakstītā XIX/XX gadsimta naftinieku dzīve Kalifornijā. Pati filma ir trīs milzu epizodes no Pleinvjū slavas, triumfa un kraha — datētas ar 1897., 1911. un 1927.gadu. Pirmā epizode — kino bez vārdiem. Otrā — Pleinvjū Kalifornijā iepērk zemes gabalus, no kuriem "burtiski sūcas nafta", kā ziņo sludinātāja Ilaja brālis (tas vēl ir liels jautājums, vai maz bija šis dvīnis — varbūt rādījās Ilaja dubultnieks — sātans kārdinātājs?), un sastopas ar sava mūža sīvāko pretinieku — pretīgo reliģiozo fanātiķi, kura parādīšanās uz ekrāna uzdzen nāves drebuļus. Trešā — Pleinvjū glorija un alelūja — vienmēr piesūcies viskiju, viņš kā nikns Baskervilu asinssuns vada dienas savā namā, padzen audžu dēlu, kuru pats pirms gadiem izglābis no nāves naftas torņa eksplozijas laikā (jā, bet 2.daļā ir arī makten dīvaina epizode, kad mazais kurlais puisēns mēģina sadedzināt savu aizmigušo tēvu!). Un fināla aina, kurā Pleinvjū ģeniāli atrisina visas savas eksistenciālās problēmas — vismaz tā viņš sev iegalvo, un jūtas varens.
Filosofa ģēnijs
Manuprāt, PTA kā filosofa ģēnijs slēpts tai faktā, ka, rādot šo spēcīgā cilvēka pašdestrukciju, režisors demonstrē nevis kaut ko ārprātīgu, ārkārtēju, bet gan normālas tirgus ekonomikas pamatlikumības. Pleinvjū — biznesmenis ir virtuozs nelietis, jo stingri seko kapitālisma nežēlīgajiem pamatlikumiem — vieni strādā, citi pelna, darba dalīšana pēc principa "kurš pirmais brauc, pirmais maļ" — viss godīgi. Skatītājus šī atklātība dzen šokā, un tas ir savādi, jo tieši šādā Pleinvjū radītā pasaulē mēs visi dzīvojam!
Dzirdēti salīdzinājumi, kas PTA filmu dēvē par mūsdienu Pilsoni Keinu (arī stāsts par kādas talantīgas biznesa haizivs — preses magnāta — spožumu un postu). Orsona Velsa šedevra mērogi un naratīvais stils. Citi atrod PTA "saknes" Roberta Oltmena un Mārtina Skorsēzes daiļradē. Tomēr esmu pilnīgi drošs, ka vistuvāk ar savu eļļaino, naftas — zemes asiņu — sāgu, ar naftas torņu — šo fallisko XXI gadsimta varas un spēka simbolu — traģēdiju Andersons atrodas Terensa Malika filmu vizionārajai varenībai un dramatiskajai jēgai — tēviņš Pleinvjū aprāda, ka arī zemi var izvarot kā dāsnu mauku, neprāta kaislē dzenot no tās tumšās dzīvības sulas, ka žļerkst vien! Kad Daniela Deja Luisa Pleinvjū stāv cauru nakti un kā apmāts blenž liesmojošajā tumsā — degošajā naftas urbumā, šis skats ir jaudīgāks par tūkstošiem nevainību zaudēšanu. Nafta Pleinvjū ir tīrs sekss, narkotika un atpestīšana. Malika baiso filmu pasaulē arī rosās līdzīgi Sātani — Dievi. Un acīs tiem spīd alkatīgs tukšums. Mītiskajā līmenī Pleinvjū ir grāfs Drakula, tikai jaunavas kakla vietā viņam ir zemes dzīles. Vēl –— Pleinvjū naftas valstībai visprecīzāk atbilst Nībelungu zemes dzīļu majestātiskums — filmā redzamās naftas šahtas Vāgneru noteikti iedvesmotu. Un, starp citu, pilnīga vientulība ir ļoti bagātu ļaužu luksuss.