Revolūcijas ceļš

gadā. Jeitsam tobrīd ir 35 gadi. Tā vienkārši sauc ielu Rietumkonektikutā, tajā dzīvo romāna galvenie varoņi — gados jauns laulāts pāris ar diviem bērniem, un nekādu revolūciju šie vidējstatistiskie Amerikas provinces pārstāvji, kam grēks būtu uzreiz piekārt birku "mietpilsoņi", kaut tieši tādi tie ir, negrasās veikt, ja vien par revolucionāru žestu neuzskata dīki labiekārtota Amerikas miesta interjeru nomaiņu pret Elizejas laukiem. Romāns, kaut arī neiekļūst bestselleru līderpozīcijās, piesaista uzmanību amerikāņu ievērojamāko literātu aprindās: Tenesijs Viljamss, Kurts Vonnegūts, Viljams Stairons tam velta dāsnus komplimentus, Jeitsu nosaucot par "mūsu nākotnes cerību". Rakstnieks, iedzimtais ņujorkietis, ir paspējis izkaroties Francijā un Vācijā, tuberkulozes dēļ atbrīvots no dienesta, izšķīries no sievas, kura ar tiesas lēmumu atņēmusi viņam tiesības redzēties ar abām meitām, ieprovējis darbu žurnālistikā un pat rakstījis runas senatoram Robertam Kenedijam, — tātad, atļaušos šo kaprīzi, Jeitsa grāmata Revolūcijas ceļš satur arī dažus sāpīgus autobiogrāfiskus motīvus. Piemēram, to, ka arī Jeitss bieži jutās kā "sīks korporācijas klerks", kurš "noteikti ir pelnījis labāku dzīvi". Romāns labāks par filmu? Uzreiz jākonstatē — romāns ir pulka reižu labāks par filmu. Diemžēl, jo angļu teātra režisoram Semam Mendesam, kurš spoži debitēja ar filmu Amerikāņu skaistums/American Beauty, šis varēja būt īstais materiāls, savā veidā filma—turpinājums, kurā izvērst čehovisko drāmu (Čehovs ir Mendesa mīļākais rakstnieks), ko pats Jeitss dēvēja par "Amerikas provinces bezcerīgās eksistences fiksāciju". Problēma tā, ka fiksācijas vietā Mendess nodarbojas ar izskaidrošanu, bieži vien pat atļaudamies, manuprāt, nepiedodamu vaļību — pieraksta filmas varoņiem aiz kadra runājamus dvēseliskus monologus, kādus pat domās nekad neatļautos Jeitsa "sacerētie" cilvēki. Principiāli! Jo Jeitss nenodarbojas ar reflektīvu filosofēšanu — viņš tik tiešām fiksē savu tēlu stāvokļus kā, atvainojos, ķirurgs slimnieku uz operācijas galda. Turpretī Mendess ar pļāpīgumu, izskaidrošanu "ko autors ar to gribēja teikt" un tieksmi itin visu skatītājiem parādīt, "lai būtu galīgi skaidrs", likvidē romāna oriģinālo pievilcību, stilistisko un intonācijas savdabību, jo romāns tieši ar skopo lakonismu, graciozo atturību ir ļoti, ļoti nežēlīgs, es pat teiktu, briesmīgs. Tas stāsta par visādā ziņā simpātisku laulāto pāri Frenku (Leonardo di Kaprio) un Eiprilu (Keita Vinsleta), kuri pamazītēm smok nost no ikdienas — sadzīves un, šķiet, arī kopdzīves rutīnas, pamazītiņām un nemanāmi bojā sev un viens otram nervus un laiku pa laikam atceras, ka abiem reiz bijis kopīgs romantisks sapnis — pamest te, Amerikā, visu un pārcelties uz Parīzi (par sapņu pilsētu mājsaimniecei Eiprilai atgādina atklātnīte no pilsētas Eiropā, kuru jaunkareivis Frenks reiz atbrīvojis). Citādi Frenks un Eiprila ir ideāls pāris: divi bērni, Frenks labi pelna, gaida paaugstinājumu, Eiprila ņemas pa smuki iekārtotu māju, kas viņiem pieder Revolūcijas ielā. Tie ir bezrūpīgie 50.gadi, kad vēl tālu līdz pretapaugļošanās tabletēm un seksuālajai revolūcijai, taču Millera Vēža trops vai Lēdijas Čaterlejas mīļākais tiek lasīts katrā namā. Šlipsainis Frenks pēc darba dienas (deldē bikšu dibenu kantorī) strebj sauso martīni un "tāpat vien", sporta pēc, noķeksē sīkam mīlas sakaram muļķīti sekretāri, Eiprila, atmetusi ar roku jaunības sapnim par aktrises karjeru, kopj ģimenes ligzdiņu, līdz tā jau sāk bīstami atgādināt jaunāko mēbeļu dizainveikala skatlogu. Taču, kā jau sieviete būdama gudrāka, Eiprila pirmā pamana, ka viņu ideālā laulība karājas (rutīnas un ieraduma) mata galā, un tieši viņai prātā iešaujas doma — lai glābtu laulību, pietiek aizbraukt dzīvot uz Parīzi. Parasti šādos gadījumos cilvēki mēdz teikt — garlaicīgā vide vainīga, visu skaisto samaitāja. Tāpēc steigšus vajag mainīt vidi. Taču Jeitsa nežēlīgais skats uzrāda — Frenka un Eiprilas attiecību nāves cēlonis ir meklējams tikai un vienīgi viņos pašos. Līdz riebumam ar optimisma pašapmānu Frenka un Eiprilas sev borētais "mēs esam īpaši" — lūk, cēlonis situācijai, kādēļ viņu laulība iet bojā. Jo kas tad īpašs ir šajos cilvēkos, kuri nevis paši veido savu dzīvi, bet pielāgojas apstākļiem? Frenks, lai gan mirdzošām acīm piekrīt Eiprilas idejai, tūdaļ arī sāk šaubīties, vai vajag uz to Parīzi, jo solīts taču paaugstinājums... Un Eiprila izšķiras par izmisuma soli...Amerikāņu sapņa gals Folkners teiktu — nu, re, amerikāņu sapnis un kas ar to notiek... Paradokss vai likumsakarība: Frenks un Eiprila nav nekādi sociālo apstākļu upuri. Viņi paši jau arī ir tie apstākļi! Viņi, būdami cilvēki, vienlaikus ir vide. Viņi paši sev ir liktenis, un katra kapitulācija apstākļu priekšā ir katastrofa sevī. Protams, var loģiski jautāt, kur vispār slēpjas Mendesa filmas (un tās varoņu) dižā pro­blēma: nu, padomā tik — būs vēl viens šķirts pāris! Piecdesmitajos gados varbūt irstošas laulības bija novirze no normas. Tagadējos laikos tā vispār nav problēma, ja jau galvenais cilvēku — individuālistu sugas filosofiskais jautājums ir — kā vispār iespējams dzīvot kopā? Veroties Mendesa filmā, kur, bez jokiem, absolūti izcils ir katrs aktierdarbs (kaut vai Titānika nenoslīcināmās Mollijas — Ketijas Beitsas parādīšanās košā epizodē — protams, te Mendess ironiski atsaucas uz Keitas un Leo pirmo, slavu atnesušo filmu!), vari niknoties, ka režisors "izpreparējis" Jeitsa objektīvā, konstatējošā un tādēļ tik skarbā romāna dabu un visvisādi "saestetizējis" to, beigu galā iegūdams glīti noformētu masu izklaides produktu, tomēr pašu galveno — jautājumu, kāpēc izjuka šī laimīgā paraugģimene, — saglabājis. Principā atbilde ir nepatīkama. Katram. Jo visbiežāk mēs, īpašie ļaudis, taču iekrītam slazdā, kuru paši esam izlikuši. Sems Mendess atzīst, ka gribējis nofilmēt "savu versiju par Olbija lugu Kas baidās no Virdžīnijas Vulfas? un Bergmana Laulības dzīves ainām". Piezīmēšu vien tiem, kas nezina — tie ir slaveni teātra/kino darbi par kopdzīves krahu. Bet kādēļ Mendesam, lai atbildētu uz vienkāršo jautājumu, kur pazuda mīlestība, vajadzēja tik daudz sentimentālu puņķu un asaru, nevaru saprast. Jeitsam ir skaidri un tieši teikts: paši vien sacūkojām — ar sīkumiem.