Rīga spēlē Varšavu

Pagājušās nedēļas nogalē vērienīga filmēšana notika Andrejsalā. Pazīstama kā kreatīvās jaunatnes tusiņu vieta, Andrejsala pēkšņi bija pārvērtusies pelēkā, nemīlīgā un drūmā teritorijā, kurā vācu armijas karavīru šineļos tērpti vīri dzina dzelzceļa vagonos simtiem noskrandušu, izmisušu cilvēku. Pat vairāk. Dienā, kad studija ielūdza Dienu paviesoties filmēšanas laukumā, tika plānots vērienīgākais filmas masu skats — apmēram ar tūkstoš statistiem, lielākā daļa — bērni. Filmas stāsts ir tieši par bērniem un viņu glābēju jaunu sievieti Irēnu Sendleri, kurai 1942. un 1943.gadā Varšavā izdevās no geto izglābt daudzus nāvei nolemtos ebreju bērnus. Pirmā, ko satiekam uzņemšanas laukumā, ir latviešu grima māksliniece Emīlija Eglīte. Grima melniem pirkstiem, nogurusi, bet ņipra viņa stāsta, ka strādā jau kopš pieciem no rīta — grimējot simtiem masu skatu dalībnieku. Viņa slavē amerikāņu grupas darba kultūru un profesionālismu un uzsver, ka arī grima māksliniekiem nācies iepazīties ar aprakstiem par dzīvi Varšavas geto un to niecīgo pārtikas devu, kas tika izsniegta ieslodzītajiem. Nekādas pašdarbības priekšstatos par 40.gadu Varšavas geto iemītniekiem! Presi jau apskrējusi ziņa, ka galveno — Irēnas Sendleres — lomu filmā tēlo Anna Pakvina (1982), Holivudas aktrise, kura savu pirmo un vienīgo Oskaru saņēma, būdama vēl bērns, par lomu austrāliešu režisores Džeinas Kempiones filmā Klavieres (The Piano, 1993). (Varbūt esat redzējuši šo izcilo melodrāmu, ja ne — ir vērts pameklēt.) Pakvina ir cītīgi veidojusi savu karjeru: no skaļiem filmu projektiem ar globālu auditoriju var nosaukt X-cilvēku (X-Men) triloģiju. Kā Dienai stāstīja filmas izpildproducents, starp citu, krievu presē visai populārs personāžs, TV zvaigzne Igors Proņins, kura kompānija arī "esot atvedusi amerikāņus uz Rīgu", Annas Pakvinas publicitāti ļoti rūpīgi uzrauga. Tālab viņas seju šajās fotogrāfijās nemeklējiet. Viņas foto tiks izplatīti vēlāk, jau tad, kad būs izgājuši atbilstošas instances un reklāmaģentu akceptu, kā jau pienākas aktrisei ar Oskaru ķešā. Atsaucīgs bija filmas scenārists un režisors Džons Kents Harisons, kurš šo emocionāli satricinošo, dokumentālo stāstu par Irēnu Sendleri (Annas Meškovskas grāmatā) uzgājis pirms trim gadiem, filmējot Polijā, Krakovā. Negaidīti režisors Rīgā ir atradis vienu no galvenajiem lomu tēlotājiem — 13 gadu veco skolnieku Sergeju Marčenko, kura aktiera pieredze līdz šim bijusi vien skolēnu teātri Horizonts. Holivudas profesionālis Džons Kents Harisons bijis tik pārliecināts par šo zēnu, ka momentā viņu apstiprinājis galvenajai lomai un aizsūtījis mājās jau agrāk apstiprināto šīs lomas tēlotāju no ASV. (Protams, sedzot morālos un materiālos zaudējumus.) Filmas Irēnas bērni darbība sākas 1941.gada rudenī. Pirms Varšavas geto kļuva par slēgto teritoriju, Irēna Sendlere organizēja sieviešu grupu, kuras, riskējot ar dzīvību, slepus izveda ebrejus bērnus no geto. Sendleres liktenis ir trillera un traģēdijas cienīgs — viņas darbība nepaliek nemanīta, Sendlere kļuva par gestapo gūstekni — viņa tika apcietināta, pratināta, spīdzināta. Dienā, kad Sendlerei bija paredzēts izpildīt nāvessodu, viņu atbrīvoja poļu patriotu grupa. Filmas budžets — 10 miljoni ASV dolāru — ir iespaidīgs, ņemot vērā, ka šī ir TV filma, ko nav paredzēts izrādīt kinoteātros. Pirmizrāde plānota 2009.gada maijā CBS televīzijā. Filmēšanu Rīgā nodrošina Latvijas telekompānija Forma pro, kā arī Lietuvas kinostudijas profesionāļi, kuriem ir pamatīga pieredze servisa sniegšanā ārzemju telekompānijām. *** Tiešā runa. Džons Kents HarisonsCik ilgi jau filmējat Latvijā? Man šķiet, ka jau četrus piecus gadus, taču pagājuši tikai daži mēneši. Vispirms bija sagatavošanās, filmējam pāris nedēļu. Tā ir smaga, bet vērtīga pieredze.Materiāls, ar ko jūs strādājat, ir ļoti traģisks… Jā, tāds tas ir. To var just arī latvieši un lietuvieši, kas piedalās filmas uzņemšanā. Katram ir kāda saistība ar Otrā pasaules kara pieredzi.Kā jūs nonācāt līdz stāstam par Irēnu Sendleri? Mēs ar Džonu Voitu veidojām filmu par pāvestu, filmējām Krakovā un Romā. Kad biju Krakovā, man kāds iedeva grāmatu par Irēnu Sendleri. Tas bija pirms trim gadiem. Trīs gadus es esmu strādājis ar šo projektu.Vai dusmotos, ja kāds teiktu, ka filma ir Šindlera saraksta sievišķā versija? Es par to neesmu domājis. Man šķiet, šis ir unikāls stāsts, ko grūti salīdzināt ar jebko citu.Pastāstiet par filmas zvaigzni aktrisi Annu Pakvinu… Anna Pakvina ir lieliska, apdāvināta aktrise. Ļoti spēcīga, skarba — dažādās izpausmēs. Arī Irēna Sendlere dzīvē tāda bija. Tu nevarēji būt sentimentāls, nošķirot bērnus no mātēm, un tādā veidā viņus glābt. Sendlere nevarēja atļauties būt emocionāla. Pirms dažām dienām Anna spēlēja ar futbolista cienīgu skarbumu un asumu. Tas bija iespaidīgi. Vai Latvijā piedzīvojāt kādus pārsteigumus? Jā, es atradu tik apdāvinātu, pārliecinošu un labu zēnu, ka viņš negaidīti kļuva par otru filmas galvenās lomas tēlotāju. Tas ir Sergejs Marčenko — viņam noteikti būs spoža nākotne.