Šaubu nav inscenējuma vēriens, sagrautās Rīgas skati, specefekti - "ar datoru" pavairotiem karavīru pulkiem, lidmašīnām - tā "anturāža", vide, kurā norisinās Rīgas sargu stāsts, vien ir atsevišķa tēma. Varbūt pat būtiskākā, pārliecinošākā no filmas sastāvdaļām.Negrasos Rīgas sargus analizēt vēsturiskās patiesības/precizitātes griezumā. Savā ziņā tas būtu tikpat bezjēdzīgi, kā salīdzināt Holivudas Troju vai Aleksandru Lielo - kostimētās vēsturiskās drāmas, kuru darbība gan noris daudz attālinātākā pagātnē, ar vēsturnieku liecībām un arhīvu materiāliem. Jā, Rīgas sargu noklātais laika sprīdis - cīņas par starptautiski vēl neatzītās Latvijas neatkarību XX gs. 1918.-1921.gadā - gan būtu daudz kontrolējamāks, jo tuvāks laiks. Tomēr līdzīgi pieminētajām un vēl vairāk nepieminētajām Holivudas filmām Rīgas sargu autori neizvirza sev vēsturiskās precizitātes uzdevumu, bet gan rada plašam skatītāju lokam adresētu "produktu" un kinomitoloģiju. Tur sava vieta atvēlēta gan varoņiem/fikcijām - aizrautīgajam ideālistam Mārtiņam (Jānis Reinis), gan viņa trim draugiem Artūra Skrastiņa, Viļa Daudziņa un Andra Keiša atveidā, kuriem šīs filmas kontekstā atvēlēta tikpat principiāla loma Rīgas aizstāvībā pret Bermonta/Golca armija kā vēsturiskajiem personāžiem - Ulmanim u.c.
Igauņu inspirēts
Vārdiem "radīt produktu" kultūras telpā piemīt nepelnīti nelāga piegarša. Jo, ko tad mēs citu ražojam, ja ne "produktus", kuru patēriņu mērām ar topiem, aptaujām un galu galā - peļņu? Ko tad mēs citu ar retiem izņēmumiem skatāmies ķinīšu pamatrepertuārā, ja ne veiksmīgāk vai mazāk veiksmīgi izveidotus produktus ar mērķuzdevumu trāpīt tajā vai citā skatītāju auditorijā un nišā? Filmas producents Andrejs Ēķis jau kopš Rīgas sargu ieceres rašanās ir skaidri deklarējis savu uzstādījumu - izveidot filmu par Latvijas vēsturi, valstiskās neatkarības dzimšanas brīdi, kas gan ieviestu skaidrību daudzu visai aptuvenajos priekšstatos par notikumu gaitu, gan arī piedāvātu emocionālu, līdzpārdzīvojumu raisošu stāstu. Stāstu, kas ļautu identificēties ar filmas varoņiem - jauniem un ideālu pilniem, uzšvunkājot patriotisma garu.
Fakts, ka filmas Rīgas sargi ideju savulaik inspirējusi igauņu filma Vārdi marmorā/Names in the Marble (2002) - vēsturiska sāga par Igaunijas valsts rašanos, jauniem puišiem, viņu ideāliem, mīlestībām, varētu būt būtisks tikai vienā aspektā. Tieši Vārdi marmorā bija tā filma, kas principāli Igaunijā izmainīja attiecības: nacionālais kino - igauņu skatītājs - kino finansētājs, proti, valsts. Vārdi marmorā, kas specefektu un vēriena ziņā salīdzinājumā ar Rīgas sargiem tagad šķiet kā pieticīgs un askētisks "mazbudžets", principāli izmainīja gan skatītāju attieksmi pret igauņu nacionālo kino - tādu pašu paīgnu, neizprotošu, ignorējošu, kāds tas lielos vilcienos izveidojies arī Latvijā, gan arī valsts finansējuma apjomu. Protams, to būtiski palielinot, par ko Vārdiem marmorā igauņu kino industrija var būt pateicīga joprojām. (Fakts, ka Vārdi marmorā kļūst par nacionālo kases hitu, savācot 150 000 skatītāju, kļuva par spēcīgāko lobija ieroci nacionālā kino finansējuma straujai palielināšanai.) Kopš Vārdi marmorā taranēja kūtro igauņu skatītāju, tie atguva uzticību savam kino un uzticas tam joprojām. Filmas Igaunijā ražo vairāk, turklāt dažādas - gan "kases", gan bērnu, gan tā saucamās festivālu filmas - autorkino, kuras gūst ļoti nozīmīgas balvas. Turklāt tās ir daudzkārt populārākas pašu mājās nekā latviešu filmas savējās. Kāds visam šim sakars ar Rīgas sargiem? Tikai tāds, ka, ja nebūtu Rīgas sargu, tos latviešu kino videi nāktos izdomāt - nāktos izštukot produktu/filmu, kas var spēlēt pēc visai brutāliem tirgus likumiem un konkurēt tirgū ar Holivudas produktiem, piedāvājot jau uzskaitīto - vērienu, efektus utt. Jā, turklāt vēl nacionālās identifikācijas iespējas, emocijas, kurām būs gatavs atsaukties plašs skatītāju loks.
Rīgas sargu autoriem mērķis ir sasniegt vismaz 100 000 skatītāju. Visticamāk, viņi to īstenos, kaut vai tā iemesla dēļ, ka konsekventi piestrādā, lai filmu redzētu arī laukos. Tur, kur latviešu filmas faktiski nenonāk. Ja tā tiešām notiks, skat, varbūt pat varēsim atkārtot to igauņu "scenārija" daļu, kurā igauņu tauta atsāka mīlēt igauņu kino. Ja tā, tad Rīgas sargu "populiskā kultūrpolitiskā" misija būs izpildīta spoži. Tās kino uzņemšanas tehnoloģiskās latiņas pacelšanas pieveikto misiju jau pieminēju.
Slikto benefice
Kas vēl? Jā, pati filma - kā vienots, pabeigts mākslas darbs, kā raiti vai ne tik raiti izstāstīts stāsts, kurā summējies aktieru, operatora un režijas veikums. Par vienu no ilgā uzņemšanas procesa iemesliem autori min vairākkārt pārstrādāto scenāriju, ko ļauj manīt dažs labs negludums - īpaši "pozitīvo tēlu", Rīgas sargu "nometnē". No četriem draugiem - bez streļķu gaitās aizgājušā un līgavas Elzas ilgi gaidītā ideālista un patriotisma gara pārpilnā Mārtiņa (Reinis), kas atgriezies īsu mirkli pirms Bermonta armijas tuvošanās Rīgai, pie lomas telpiskuma palaimējies tikt faktiski vien Artūra Skrastiņa varonim, pārējiem (V.Daudziņa un A.Keiša atveidā) būtībā atstājot vien epizodiski ieskicētu tēlu telpu. Jēdzieniski ne īpaši lielāku kā Normunda Laizāna pamanāmi un skarbi notēlotajai bezvārda lomai - vācu karavīram/varmākam, kas kā
"sarkanais pavediens" izvijas cauri filmas gaitai un filmas finālā ir deleģēts izcīnīt garumgaro un nedaudz komisko dūru cīņu ar Mārtiņu (jo pārāk burtiski neskaitāmus Holivudas paraugus imitējošo labā/ļaunā izšķirošo konfrontāciju) Torņakalna baznīcas tornī.
Savukārt vēsturiski "sliktajiem" filmā ir izstrādātas spožas partitūras. Ģirta Krūmiņa solo Bermonta lomā, elegantais un pārsteidzošais Romualda Ancāna de Golcs - lieliski aktierdarbi, kas atklāj negaidītas šķautnes viņu aktierpotenciālā. Gana raiti ir arī "uzrakstītas" lomas un epizodes, kas iezīmē vēsturisko fonu un de Golca savērpto intrigu ar Bermonta piesaistīšanu vācu karaspēkam. Uz šo krāšņo ļaundaru fona blāvāk aktieriski izzīmēts Ulmaņa (…) un viņa padomnieku "komplekts", kaut te situāciju glābj dramatisms - mūžam čīkstošais, konformismu sludinošais Niedra (P.Krilovs) pret stūrgalvīgo Ulmani, kurš atdevis Rīgas likteni Mārtiņa rokās. Ja meklējat atbildi uz jautājumu - kāpēc tieši viņa, Ulmaņa "čomiskās" attiecības ar Mārtiņu - vismaz to ieganstu - filma gan nepaskaidro, vien nopozē.
Ar sievietes skatu
Emocionālā atskaites punkta - filmas personāža, kuram autori uzticējuši aizkadra balss un komentētāja lomu, slodzi īsti neiznes arī Elitas Kļaviņas spēlētā Elza. Viņas aizkadra monologi gan ieved filmas pasaulē, gan rezumē tos pretrunu un šaubu mirkļus, kam cauri gājuši gan Latvijas neatkarības aizstāvji, gan viņa pati savās jūtās pret ilgi gaidīto līgavaini. Var tikai minēt, vai Elza pie teicējas funkcijas tikusi filmas pārveides, pārrakstīšanas procesā. Šķiet, ka viņas tēlam pēcāk uzkrauta daudz lielāka nasta, nekā sākotnēji bijis iecerēts. Arī Elzas tēla fragmentārisms un vietumis neloģiskā rīcība (piemēram, nemotivētā aina mašīnā ar Jansona kungu, lūdzot apturēt, lai dotos atpakaļ pie Mārtiņa, kuru tikko pametusi) viņai īsti neļauj būt filmas centrālajai varonei, turklāt autoru pārstāvei - kam dotas aizkadra komentētājas tiesības. Tad jau krāšņā Ināras Sluckas krodziniece/viesnīcniece Justīne, sava dulbura un parazīta, "sūda muzikanta" (A.Skrastiņš) barotāja un apčubinātāja, ir tā būtne, kuras vitalitāte un temperaments, arī slēptais dramatisms piesien aci. Gluži tāpat kā ausi piesien vitālie, varbūt pat pārāk mūsdienīgie dialogi, kas tik bravūrīgi skan Skrastiņa varoņa mutē. Un arī vietumis visai precīzi mūsdienu skatītājam adresētie dialogi, kuros konfrontējas ideālisms un vienkāršā vēlme "beidzot dzīvot", vai latviešu politiķu piesardzīgie ķīviņi un subjektīvo patiesību uzstājīga sludināšana.
Rezumējot: ko esam ieguvuši no Rīgas sargiem - bez infrastruktūras izlabojumiem (Cinevilla), pierādījumiem, ka varam uzķibināt specefektus pašu spēkiem un sarīkot/nofilmēt visai ticamu kariņu? Raiti uztveramās bildēs izliktu "komiksu" - vēstures stāstu kino bildēs, kas nepretendē uz vēsturisko precizitāti, tomēr lielos triepienos iezīmē gan situāciju, gan iemeslus, kālab Rīga tolaik tika nosargāta. Filmu, kas piedāvā simpātiskus varoņus (kaut ne visiem veicies ar vienādi atvēlētu telpu), kolorītus ļaundarus, lakoniski, bet saprotami iezīmētu vēsturisko fonu, un arī labā/ļaunā mačošanos riktīgi puicisku action filmu garā.
Filmā ir arī viena patiesi skaista epizode, kas šķiet izkāpusi no pilnīgi cita kino - ne cītīgi meistarota produkta nacionālajam tirgum - kadrs, kurā ļauts ar Dieva aci - no debesīm - ieraudzīt Elzu baltā un netīrā līgavas kleitā, nobrāztiem ceļiem un Mārtiņu bumbu izrautā bedrē. Tā varētu būt aina no citas filmas - jutekliskas un "neizštukotas". Filmas, kurā spilgta režisora neizskaitļojamais, pārsteidzošais talants nepieļauj ne mirkli aizdomāties par "biznesa plānu" un kultūrpolitikas utilitārajiem mērķiem.