Saldās dzīves beigas. Anita Ekberga (1931–2015)

Vai tad te kāds ir pat iepīkstējies par to, ka Anete Ekberga vispār filmā izcēlās ar jebkādu aktiermākslu, kur nu vēl leģendāru vai ikonisku? Jā, tieši tāda arī bija viņas loma - būt krāšņai, intelekta un gara neizkropļotu miesai. Un, lai arī visumā piekrītu, ka ar "leģendām" un "ikonām" latviešu valodā labāk ir piebremzēt, bet šīs konkrētās filmas sakarā gan - gluži otrādi, jo savā ziņā var teikt, ka leģendas un ikonas ir šīs filmas galvenā tēma, turklāt tā arī pati par tādu vēlāk kļuva, ne tikai folklorizējot šo un to, kas tagad ir vispārēji lietots (kaut vai to, ka fotogrāfs no Marčello pārstāvētā dzeltenā laikraksta filmā, īstajā vārdā ir Paparaci - tolaik tāda jēdziena, ko raksta ar mazo burtu, vēl nebija, bet pēc tam radās). Tāda "ikona" ir arī Anetes Ekbergas filmā atveidotā amerikāņu aktrisīte ar krāšņu figūru, pienbaltu ādu un platīnblondiem matiem - vai nav vienalga, vai tā bija "Silvija", Merilina Monro vai jebkura cita par Holivudas sekssimbolu pasludinātā aktrisīte. Šajā filma šādas aktrisītes tēls ir ikona. Pieņemu, ka itāļu kontekstā tam ir vēl cita papildus nozīme, ko mēs, latvieši, ar savu dabisko tuvību skandināviskajai estētikai pat līdz galam nenovērtējam, jo, cik atceros, tad citā itāļu filmā arī ar Mastrojani "Tā šķiras itālieši" arī bija neliela blakuslīnija par to, kā tajā provinces pilsētiņā kinoteātrī rādīja filmu ar šai Anetes Ekbergas Silvijai kā ūdens lāse līdzīgu baltinātu miesas kunkuli, uz kuru baznīcās, draudot ar visādiem elles sodiem, aicināja godīgus kristiešus neiet, bet visi veči tāpat gāja bariem un siekalodamies skatījās (grūti iedomāties kaut ko tamlīdzīgu mūsu platuma grādos). Tur gan tikai uz ekrāna filmā, nevis kā "Saldajā dzīvē", kur "aktrise" pati ar savu miesu ieradās Romā (nu, jā - Roma ir Roma un province ir province). Tātad skaidrībai - nekādu ikonisku aktierspēli Anetei Ekbergai arī "Saldajā dzīvē" es neinkriminēju. Pareizāk ir teikt, ka viņa atveidoja ikonu. Taču šāda veida ikonas atveidošanai pietiek tikai ar fiziskiem dotumiem. Jo arī ikona ir tikai ārēja, tā ir ārišķīguma ikona. Bet "Saldajā dzīvē" bija vēl daudz citu leģendu un ikonu, tāpēc šīs konkrētās filmas sakarā šos vārdus var, protams, apiet, bet nevajag. Meitene "no Umbrijas" arī ir ikona. Kas kaut mazliet zina par Džoto, sapratīs. Meitenei vienkārši bija jābūt ļoti jaunai, skaidrai, nesamaitātai un vislabāk pašai neapzināties, kādu iespaidu viņa atstāj. Arī tam tēlam nekād dižā aktiermāksla nebija vajadzīga. Un, kā jau teicu, patiesi izcilu aktierspēli saskatīju Anukas Emē izpildījumā. Viņa, starp citu, arī tajā filmā bija ikona, tikai daudz, daudz sarežģītāka un grūtāk nospēlējama. Toties cik lieliska.

Jā, un Anita Ekberga patiesībā ir tikai tipāžs - smuka, skandināviska blondīne ar lielām pāri dekoltē plūstošām krūtīm - katra heteroseksuāla itāļu zēna sapnis! Fellīni izmantoja Ekbergas krāšņo faktūru, un viss - ne jau ka viņa tur uzrādīja kādu "ikonisku" vai "leģendāru" aktiermākslas paraugu. [Varbūt, ka jēdzienus "ikona" un "leģenda" vispār vajadzētu lietot atturīgāk - šiem vārdiem latviski tomēr ir cita nozīme nekā angliski...]