Pārlūkojot filmas Šaubas/Doubt kadru fotogrāfijas, kuras pirms Oskaru ceremonijas zibēja itin bieži (brīnumi notiek! — režisora Patrika Šenlija debijas filmai bija piecas nominācijas, ieskaitot par savās kategorijās labākajiem piesaukto teju visu šīs kamerdrāmas aktieru ansambli — Merilu Strīpu, Filipu Seimoru Hofmani, Emiju Adamsu un Violu Deivisu), rodas aplams iespaids, ka tās darbība notiek kaut kādā vismaz divu simtu gadu tālā senatnē — mūķenes valkā dīvainas aubes, filmas attēls atgādina retro, — šīs katoļu skolas vide ož pēc arhaikas un iesīkstējušiem morāles aizspriedumiem, starp kuriem, šaubu nav, ieperinājies skandāls. Proti — Svētā Nikolasa klosterskolas pedagoģiskā darba virsuzraudzei māsai Aloīzijai (Strīpa) tiek ziņots, ka viens no skolotājiem, garīdznieks bohēmists Flinns, ne tikai atļaujas piekopt aizdomīgu, nosodāmi brīvdomīgu dzīvesveidu (viņš dzer ne vien malciņu Jēzus asiņu — sarkanvīnu un ne vien mises laikā...), bet nule svētais tēvs manīts pievēršam pārlieku "netēvišķu" uzmanību kādam audzēknim, melnādainam zēnam. Māsai Aloīzijai acīs iedegas Sodomas un Gomoras grēka uguņu šaltis: nepietiek, ka viņa jau izrādījusi "liberālu" pretimnākšanu un ļāvusi katoļu skolā mācīties "svešu rasu" bērniem, tagad, izrādās, Aloīzijas siltajā azotē izaugusi odze — pedagogs, kura "īstā seja" ir pedofils un zēnu maitātājs!
Kā jau krietnam mākslas darbam klājas, Šaubas slēpj sevī vairākus pārsteigumus. Pirmais no tiem ir laiks un vieta — Sv.Nikolasa skola kā jau prestiža slēgta tipa mācību iestāde kā puritāniskā konservatīvisma midzenis nomaskējusies 1964.gada Ņujorkā, pašos brīvdomības metropoles džungļos. Tēva Flinna saukļi pēc demokratizācijas izskan kā izmisīgs čuksts pēc svaiga gaisa un noslāpst māsas Aloīzijas beigtas zivs blāvuma acīs. Interesanti arī tas, ka filmas galvenie pretpoli — gan "demokrāts" tēvs Flinns, gan "konservatīvā hiēna" māsa Aloīzija — nav viennozīmīgi labi un/vai ļauni. Pieļaujams filmas gaitā, ka tēvs Flinns izrādīsies neģēlis, bet māsa — patiešām vienīgā svētā morāles sargātāja (un tā, lūk, ir izcilas aktierspēles priekšrocība, ko demonstrē Strīpa ar Hofmani — abi viens otra cienīgi spēles ģēniji). Protams, dramatiskā filmas intriga nerotē tikai ap kutelīgo jautājumu "kas īsti notika aiz slēgtajām durvīm?", kur uzturējās skolotājs un viņa audzēknis, kas laukā iznāca nosarcis un smaržoja pēc spirta. Filmas tēmu loks ir daudz plašāks, dziļāks un cilvēcīgāks par vienu skandalozu epizodi.
Otrs pārsteiguma moments skar arī Šaubu piekto Oskara nomināciju — režisors debitants Džons Patriks Šenlijs ir ASV teātra pasaulē labi zināms vārds: Šenlijs ir Pulicera prēmijas laureāts — dramaturgs, kurš filmas scenārija vajadzībām adaptējis pats savu lugu (par to arī Oskara nominācija) un pašrocīgi to arī režisējis! Spriežot pēc Akadēmijas oskaršķinēju pulka atzinības, debitants izvēlējies vienīgo pareizo stratēģiju — šo elpu aizraujošo cilvēcisko drāmu par mūsu nolādēto atkarību no baumām, aizdomām un šaubām un visbaisāko grēku — nepatiesi apsūdzēt otru cilvēku noziegumā — ļaut izstāstīt visklasiskākajā veidā. Filma ir perfekti nofilmēts dzīves teātris. Tāds, kuru novērtēt spējīgs ikviens cilvēks.
Nenovērtējams režisora palīgs skrupulozajā stāstījumā procesā ir filmas operators Rodžers Dīkinss — vizualitātes meistars, kas pastāvīgi sadarbojas ar brāļiem Koeniem un vairākkārt ticis nominēts Oskaram (pērn pat kuriozā veidā — Dīkinss sacentās pats ar sevi, jo Oskaram tika virzīta gan viņa filmētā Džeses Džeimsa slepkavība…, gan Kur sirmgalvjiem nav vietas). Šogad Oskaru konkursā bija trīs (!) Dīkinsa filmas (Šaubas, Revolūcijas ceļš un Lasītājs, par pēdējo R.D. tika nominēts balvai). Tā ka — ievērtējiet ģeniālu aktieru izcilus portretējumus lieliskā filmā un piedodiet par šo banālo superlatīvu — ģeniāls, izcils, lielisks — čupiņu. Bet tas nav melots par Šaubām. Ir par ko padomāt — māsai Aloīzijai niknumu izsauc pat 60.gadu revolucionārais jaunievedums skolās — lodīšu pildspalvas, jo tās, lūk, traucē audzēkņiem izkopt klasisko kaligrāfijas mākslu! Varbūt ar māsas Aloizījas muti izkurtējusī un paviršā mūsdienu sabiedrība dzird Dieva dusmas?