Sievietes un laiks. 30 gadi

Asfaltētājas un traktoristes, audējas un pārdevējas, zinātniece, ķirurģe un daudzbērnu māte ir filmas Sieviete, kuru gaida? varones. 1978.gadā, kad uz ekrāniem iznāca nepilnu stundu garā filma, tā īsā laikā radīja īstu vētru visā Padomju Savienībā. Filmas radošā grupa — režisors un operators Ivars Seleckis, scenārija autori Andrejs Dripe un Tālivaldis Margēvičs, montāžas režisore Maija Selecka, komponists Ivars Vīgners, redaktori Agris Redovičs un Leo Rage — pētot sievietes vietu sava laika sabiedrībā un analizējot problēmas, kādas rodas no pārspīlētās dzimumu vienlīdzības padomju valstī, bija aizskāruši sāpīgu jautājumu. Kinokritiķis Miks Savisko savulaik nosauca Sievieti, kuru gaida? par latviešu dokumentālā kino 70.gadu galveno filmu. Tā ir pirmā filma, kas saņēmusi dokumentālistu balvu Lielais Kristaps. Vēl zīmīgāk — tā ir filma, ko pusotra mēneša laikā Latvijā noskatījās vairāk nekā 100 000 skatītāju, presē tika publicēts vairāk nekā 50 atsauksmju, izraisījās aktīvas diskusijas; visā Padomju Savienībā filmas skatītāju skaits sasniedza 11 miljonus. Filmā droši vien šodienas latviešu skatītājs neatradīs nekā jauna — 70.gadu sievietes ir tās pašas, kuras Latvijā strādājušas aizvadītās desmitgades, audzinājušas bērnus, par kurām atmodas laikā Čikāgas piecīši dziedāja Nav viegl" latviešu sievietei būt. Vai sievietes un laiks mainījušies, par to pirms filmas runās filmas veidotāji un sociologi, daloties atmiņās gan par filmas tapšanas laiku, gan pārdomās par šodienu. Varbūt no filmas sapratīsiet arī, ko laiks gaida no sievietēm šodien.