No baltas gaismas
Žans Dominiks Bobī 80.-90.gados bija populārs Parīzes smalko aprindu pārstāvis, kurš nelaida garām dzīves baudas un sievietes. 40 gadu vecumā viņš pārcieta insultu. Paradoksāli, slimība šo cilvēku ne tikai piekala gultai, atņēma viņam kustību un komunikācijas spēju - runu, bet arī lika pārvērtēt savu dzīvi un radīt labāko, spēcīgāko tekstu savā mūžā - memuārus, mākslas darbu, grēksūdzi, kas tapa ar fanātisku centību.
Skafandrs un tauriņš sākas kā glezna - ar baltu, apžilbinošu gaismu un neskaidriem, nekonkrētiem krāsu laukumiem. Tās galvenais varonis Žans Dominiks Bobī (Matjē Amalriks) atmostas slimnīcas gultā un pamazām apjēdz baltā tērptā cilvēka, ārsta, vēsti. Viņš ir atmodies no mēnešiem ilgas komas, viņa ķermenis ir miris, bet smadzenes - uztvere, iztēle un atmiņas - ir dzīvākas par dzīvu. Turpmāk viņa vienīgā iespēja sazināties ar pasauli būs tikai viena plakstiņa kustība. Otru aci - neatgriezenisku izmaiņu/slimības skarto - ārsti nolemj aizšūt. (Filmas tapšanas laikā Šnābels "aci" ir aizšuvis pats: uz kameras objektīva uzlicis acs spraugas imitāciju no lateksa un aizšuvis, lai liktu skatītājam iejusties nekustīgā miesā iesprostotā varoņa ādā un līdz tirpām sajust katru adatas dūrienu.)
Tā arī pamazām top Bobī mūža darbs - grāmata Skafandrs un tauriņš/Le Scaphandre et le papillon, asistentei burtu pa burtam saucot alfabētu un Bobī pie īstā burta ik reizi piemiedzot plakstiņu. Grāmata iznāca 1997.gadā Parīzē, Robert Laffont izdevniecībā. Desmit dienas vēlāk, kā izpildījis savu mūža misiju, Žans Dominiks Bobī aizgāja mūžībā.
"Es vēlējos, lai šī filma kļūtu par ieroci, pašpalīdzības atribūtu, kas palīdz cilvēkam samierināties pašam ar savu nāvi. Tas ir iemesls, kālab es veidoju šo filmu," jau pēc filmas pabeigšanas sacīja Džūljens Šnābels, kuram Bobī grāmata sasaucas ar intīmiem un traģiskiem notikumiem paša mūžā - drauga un tēva nāvi.
Šnābela zvaigžņu stunda
Mākslas pasaulē Ņujorkas glezniecības lauvas - lielformāta ekspresīvu gleznu radītāja Džūjena Šnābela (1951) vārds megazvaigznes statusā ir kopš 80.gadu sākuma. 90.gadu vidū viņš sevi pieteica arī kino elitē. Šķietami vēlīnā debija kinorežijā 45 gadu vecumā - filma Baskiā/Basquiat (1996) - momentāni kļuva par notikumu. Šnābela nākamais darbs kino Pirms atnāk nakts/Before Night Falls (2000), veltījums kubiešu literātam, homoseksuālisma dēļ represētajam Reinaldo Arenasam Šnābelam atnesa pirmos oficiālos laurus. (Venēcijas kinofestivāla balva un Oskara nominācija galvenās lomas tēlotājam spāņu aktierim Havjeram Bardemam.)
Trīs lietas - labas lietas, un, pēc oficiālā ranga vērtējot, Šnābela trešais darbs Skafandrs un tauriņš/Le Scaphandre et le papillon (2007) ar jubilejas - 60. Starptautiskā Kannu kinofestivāla balvu par labāko režiju ir vēl viens taustāms apliecinājums tai unikālajai vietai, kurā sevi pozicionējis Džūljens Šnābels. Viņš ir ne tikai izcils gleznotājs, bet arī filigrāns un spožs režisors, kurš brīvi un jūtīgi manipulē ar filmas matēriju - gan ar laika slāņiem, gan subjektīvā (savu filmu varoņu skatpunkts) un objektīvā kategorijām, gan glezno ar filmas tonalitāti, līdzīgi kā uz audekla klāj krāsu.
Visas trīs līdz šim tapušās Džūljena Šnābela filmas ir reālu cilvēku biogrāfijas - mākslinieks Baskiā (filma Baskiā), kurš sāka kā anonīms grafiti veidotājs, kļuva par komerciāli veiksmīgu mākslas zvaigzni un sadedzināja sevi narkotiku atkarībā, rakstnieks gejs Reinaldo Arenass (Pirms atnāk nakts) un franču smalko aprindu pārstāvis, žurnālists, bijušais sieviešu žurnāla Elle redaktors Žans Dominiks Bobī (Skafandrs un tauriņš). Paradoksāli, ka tieši šādi biogrāfiski darbi kļūst par to matricu - dramatisku, traģisku notikumu piepildītu rāmi -, kas nepieciešama Šnābelam, lai taptu viņa ārkārtīgi emocionālās un personiskās filmas. Iespējams, tieksme pēc dokumentālā ir saistīta ar paša Šnābela mākslinieka pieredzē nereti izmantotām reālu priekšmetu faktūrām, detaļām, kas tiek integrētas, iestrādātas jau pavisam citā kontekstā - Šnābela gleznās.
Objektīvās un subjektīvās kameras mija, prasme ielīst un (likt to izdarīt arī skatītājam) sava personāža ādā - tā ir viena no Šnābela rokraksta pazīmēm, kas trāpīgi izmantota arī Skafandrā un tauriņā. Šnābels liek skatītājam iejusties paralizēta cilvēka būtībā, kura gars ir vitāls, bet ķermenis bezpalīdzīgs. Viņš rada pat īpašu tuvību starp skatītāju un varoni: galu galā tikai skatītājam ir dots uzzināt visas Žana Dominika sajūtas, domas, uzklausīt viņa nereti ironiskos, nereti izmisušos komentārus, ko nav lemts sadzirdēt nevienam citam no filmas varoņiem. Skatītājs dzird Žana Dominika iekšējo balsi (aizkadra tekstu), taču citiem filmas varoņiem vienīgā uztveramā Bobī reakcija ir viņa acs plakstiņa kustības.
Loma, kuru nenospēlēja Deps
Pēc Šnābela ieceres Bobī lomu filmā vajadzēja spēlēt Džonijam Depam, taču galu galā to nospēlēja starptautiski mazpazīstams, Francijā populārs aktieris Matjē Amalriks. Bobī pamestās sievas lomā - Emanuela Seņē. Pats Bobī bērnībā uz fotogrāfijas, ko viņam pasniedz tēvs (lomā Ingmara Bergmana klasiskais aktieris Makss fon Sīdovs), ir Elviss Polaņskis. (Gari un zīmīgi raduraksti: Elviss ir skandalozi slavenā Francijā dzīvojošā, Amerikā strādājušā un no turienes bēgušā poļu cilmes režisora Romāna Polaņska un viņa sievas - franču aktrises Emanuelas Seņē atvase. Džūljens Šnābels pamatoti uzskata E.Seņē par kino nepelnīti piemirstu talantu.)
***
Fragmenti no Dienas intervijas ar Dž.Šnābelu
Ja galveno - paralizētā Žana Dominika Bobī lomu - būtu spēlējis Džonijs Deps, kuram to bijāt paredzējis, vai filma būtu citāda?
Varbūt tikai tādēļ, ka Deps nav francūzis. Bet viņš bija gatavs filmā runāt franciski. Matjē Amalriks, protams, franciski runā labāk par Džoniju (smejas) un filmā paveica lielisku darbu. Depa lielās slodzes dēļ Karību jūras pirātos mūsu sadarbība neiznāca. Tagad man nekas cits neatliks, kā doties skatīties šos Pirātus...
Kālab jūs gribējāt uzņemt šo tik dramatisko stāstu par miršanu, nāvi?
Man bija ļoti labs draugs Freds Hjūzs. Viņš savulaik bija ļoti tuvs Endijam Vorholam, viņa Factory menedžeris. Gadiem ilgi viņam bija multiplā skleroze, kas strauji progresēja pēc Vorhola nāves. Vēlāk, kad Freds jau bija smagi slims un nevarēja kustēties, es mēdzu ciemoties pie viņa Ņujorkas dzīvoklī un lasīt priekšā grāmatas. Viņš vairs nevarēja parunāt, bija ieslēgts sava ķermeņa gūstā un dusmojās, ka man ir dots tas, kas viņam atņemts, - runa, kustības. Tieši Freda istabā es pirmo reizi turēju rokā Bobī grāmatu. Dažus gadus vēlāk Freds nomira, mani urdīja vēlēšanās uzņemt filmu par viņu - tik vitālu cilvēku, kurš pēkšņi tika nolemts sava ķermeņa gūstam - skafandram.
Filma Skafandrs un tauriņš ir ļoti intīms darbs, arī vainas izpirkšana mana tēva priekšā, kurš nomira ar prostatas vēzi. Kamēr mana māte bija dzīva, viņš sekmīgi cīnījās ar slimību - gandrīz 10 gadus. Bet pēc mātes nāves vēzis nebija apturams, jo tēvam ļoti pietrūka, par ko rūpēties, viņi ar māti bija laimīgi precējušies 60 gadus. Kad mans tēvs jau bija ļoti slims, Skafandrs un tauriņš pie manis atgriezās nu jau kā scenārijs, kuru mani aicināja režisēt.
Filma pēkšņi saslēdzās ar personiskajiem pārdzīvojumiem. Arī ar manu grēka apziņu, jo es nespēju palīdzēt tēvam - viņš ļoti baidījās no nāves. Domāju, ja uztaisīšu šo filmu, varbūt to atrisināšu. Tēva aiziešana joprojām ir viens no maniem satricinošākajiem pārdzīvojumiem - piecas minūtes pirms beigām es prasīju, kā viņš jūtas. Viņš atbildēja, ka labi, un tad viss bija galā…
Vai jūs mīlat izaicinājumus? Būt publiski tik intīmam arī ir izaicinājums?
Es mīlu izvirzīt sev mērķus un noteikt ierobežojumus, teiksim, kā glezniecībā - iecerēt uztaisīt bildi, izmantojot tikai balto un zilo. Radīt filmu par paralizētu cilvēku arī ir izaicinājums - ir jādomā, kā parādīt tos procesus, kas plosa šo nekustīgo, mēmo, bet garīgi tik vitālo cilvēku. Traģiski notikumi liek cilvēkam paveikt to, ko viņš nebūtu spējis izdarīt agrāk. Es to apzinos. Iespējams, ja veiksmīgais žurnāla Elle redaktors Bobī nebūtu paralizēts, viņš nekad nebūtu radījis grāmatu Skafandrs un tauriņš - savu mūža satricinošāko darbu. Tā viņš pagarināja savu dzīvi, jo parasti cilvēki nemēdz runāt, būdami kapā.
2007.gada maijs