Laika ziņas
Šodien
Skaidrs
Rīgā +23 °C
Skaidrs
Piektdiena, 1. jūlijs
Rimants, Imants, Ingars, Intars

Skaidrā latviešu valodā. Tuvojas Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena

Valodnieka Jāņa Endzelīna (1873–1961) izcilais devums latviešu valodas nosargāšanā un attīstīšanā nedrīkst iegrimt piemirstībā. Viņš bija tautas zinātnieks, kuram dzimtajā valodā rūpēja katrs burts un garumzīme.

Pie Endzelīna vārda paskaidrojumu nevajag – tā 1951. gadā par izcilo latviešu valodnieku Jāni Endzelīnu rakstīja amerikāņu žurnāls Language. Vai tāpat varam teikt arī šodien?

Savā laikā izcilo valodnieku pazina katrs latvietis. Nebūtu pārspīlēti teikt, ka, mūsdienu leksikā runājot, Jānis Endzelīns bija valodnieks zvaigzne. Tas izrietēja no viņa autoritātes savā nozarē un mērķtiecīgā, principiālā misijas darba latviešu valodas kultūras nosargāšanā. Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktore un vadošā pētniece Sanda Rapa Endzelīnu dēvē par "tautas zinātnieku". Pašu Jāni Endzelīnu gan šāds apzīmējums, visticamāk, būtu ļoti kaitinājis, jo vairāk par visu viņš necieta pārspīlējumus un izpušķojumus. Dievināja precizitāti, faktus un argumentus.

Ar Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta gādību un UNESCO Latvijas Nacionālās komisijas atbalstu valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena, kas pienāks 2023. gada 22. februārī, ir iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā. LU Latviešu valodas institūts to godinās visu turpmāko gadu. Jāņa Endzelīna 149. dzimšanas dienā tika sākta apvidvārdu talka, valodniekam par godu 2023. gada 22. februārī tiks rīkota konference un izstāde. Īpaši Jānim Endzelīnam būs veltīts žurnāla Linguistica Lettica 2023. gada numurs. KDI uzdeva dažus jautājumus Latvijas Universitātes Latviešu valodas institūta direktorei un vadošajai pētniecei Sandai Rapai, labi apzinoties, ka šī ir ļoti virspusēja pieskaršanās Jāņa Endzelīna neaptverami plašajam veikumam un spilgtajai personībai. Meklējiet paši tālāk rakstos un avotos.

Cik nozīmīgs ir fakts, ka valodnieka Jāņa Endzelīna 150. dzimšanas diena ir iekļauta UNESCO svinamo dienu kalendārā? Vai to bija grūti panākt? Vai Endzelīns joprojām ir pazīstams vārds starptautiskajā valodnieku vidē?

UNESCO svinamo dienu kalendārs ļauj vēlreiz sludināt izcila cilvēka vārdu visās zemēs un cildināt viņa darbus, kas pasaulei palīdzējuši kļūt zinošākai, saprotošākai un mierīgākai. Un, cildinot šādus darbus, arī mūsdienu pasaulei vajadzētu kļūt vēl saprotošākai un zinošākai. Tādi – zinības un sapratni veicinoši – ir bijuši arī Jāņa Endzelīna darbi. Viņa zinātniskie pētījumi ir bijuši dziļi un kvalitatīvi, balstījušies uz paša vāktiem un pārbaudītiem, uzticamiem valodas datiem un studijās iegūtām neizmērojamām zināšanām. Jānis Endzelīns neuzticējās apšaubāmām vai nepierādāmām hipotēzēm un allaž par to iesaistījās diskusijās. Viņš ir viens no XX gadsimta pirmās puses biežāk pieminētajiem un citētajiem lingvistiem Eiropā. Pārdesmit grāmatu un vairāk nekā 300 rakstu – Jāni Endzelīnu nevarēja nesadzirdēt. Viņu saklausīja un uzklausīja ne tikai zinātniskās aprindas – Jānis Endzelīns bija ne vien plašām zināšanām bagāts filoloģijas profesors, bet arī tautas zinātnieks. Viņš veltīja lielu uzmanību valodas mantojuma saglabāšanai un datu krāšanai, gan pats tos vācot – uzklausot teicējus ekspedīcijā un savā Rīgas dzīvoklī –, gan izskolojot prasmīgus vācējus. Jānis Endzelīns ieklausījās tautas valodā, vāca izlokšņu faktus, vietvārdus, presē neatlaidīgi aicināja to darīt ikvienu latvieti. Līdz ar to par viņa zinātnisko darbību un valodniecības svarīgumu zināja gandrīz katrs Latvijas iedzīvotājs. Jāni Endzelīnu cienīja un citēja arī ārvalstu valodnieki – viņš aprakstīja latviešu valodas datus, ko varēja izmantot tālākos indoeiropiešu valodu un pirmvalodas pētījumos. Viņš iesaistījās starptautiskās diskusijās un taisnīgi un gudri vērtēja citu valodnieku darbu. Jāni Endzelīnu joprojām pazīst un atzīst, īpaši indoeiropeistikā, taču līdz ar laringāļu teorijas un jaunu pētījumu parādīšanos šajā nozarē viņu arī šad tad kritizē. Taču lielākoties Jānim Endzelīnam ir izrādījusies taisnība – to pierāda arī jaunākie cilmes pētījumi.

Ņemot vērā Jāņa Endzelīna ieguldījumu, panākt viņa 150. dzimšanas dienas iekļaušanu UNESCO svinamo dienu kalendārā nepavisam nebija grūti. Vajadzēja vien apkopot un aprakstīt to, ko viņš ir izdarījis un kas lieliski saskan ar UNESCO pamatnostādnēm – aizsargāt, pētīt, rādīt un sargāt daudzveidību, būt atbildīgiem, glabāt un cienīt valodas mantojumu.

Vai un cik lielā mērā Jāņa Endzelīna mantojums un idejas ir šodienas valodnieku profesionālo interešu lokā? Kas viņa idejās ir strīdīgs un joprojām raisa diskusijas?

Jāņa Endzelīna darbi joprojām tiek studēti un citēti. Valodniekiem viņa pētījumi joprojām ir galvenais atskaites punkts – šķiet, tas nebūs īsts valodnieks, kurš pirms kāda valodas pētniecības jautājuma nebūs ieskatījies Jāņa Endzelīna lingvistiskajos uzskatos. Protams, tajos nebūs daudz modernās valodniecības virzieniem noderīgu datu, taču tradicionālajās apakšnozarēs – salīdzināmajā valodniecībā, leksikas, dialektu, vietvārdu pētniecībā – viņa darbi joprojām tiek citēti, no viņa sākas tālāko valodniecisko uzskatu analīze. Viņam uzticas. Dažreiz varbūt pat par daudz, jo arī Jānim Endzelīnam ne visur ir taisnība, un mūsdienu indoeiropeistikas pētījumi to ir pierādījuši. Un ne vienmēr viņš visu, kas valodā atrodams, par vērtīgu atzinis. No vienas puses, tas ir labi, jo ļāvis latviešu valodai kļūt par vienu veselu, ar spēcīgu, tautu vienojošu kodolu, taču, no otras puses, ir radījis noraidošu attieksmi pret atšķirīgo (pret to, kas viņa sistēmā neiederējās).

Ko jūs izceltu kā Jāņa Endzelīna nozīmīgāko veikumu? Tas laikam nav iespējams, bet varbūt tomēr? Kādā secībā jūs minētu viņa svarīgākos darbus?

Sakārtot Jāņa Endzelīna darbus nozīmīguma secībā patiešām ir gandrīz neiespējami. Valodniecības jomā par nozīmīgu darbu var būt kļuvis arī viens viņa teikums, viens vienīgs lingvistiskais uzskats. Taču var nosaukt viņa apjomīgākos darbus. Trīs viņa devuma vaļi, uz kuriem balstās ne tikai latviešu valodniecība, bet arī latviešu valoda, ir kopīgi ar Kārli Mīlenbahu uzrakstītā Latviešu valodas vārdnīca, viņa paša Latviešu valodas gramatika un iesāktie, bet nepabeigtie Latvijas PSR vietvārdi. Tie visi balstās simttūkstošos savāktu valodu datu – turklāt tādos, no kuriem lielākā daļa iepriekš nav bijuši ne apzināti, ne reģistrēti. Šajos darbos, šķiet, apkopots katrs Latvijas valodas nostūris. Viņš sīki izvētījis katra novada valodu, katras gramatiskās iezīmes aspektu, to analizējis vēsturiski, salīdzinājis ar citām valodām un aprakstījis, lai galu galā nonāktu pie kodola – Jāņa Endzelīna latviešu valodas, kas neviļus un daļēji tīšām kļuvusi arī par mūsu kopējo, vienojošo latviešu valodu, latviešu literāro valodu.

Pastāstiet, lūdzu, par apvidvārdu talkas mērķi, cilvēku atsaucību un jau iesūtītajiem vārdiem. Vai tiks izdots apkopojošs izdevums?

Apvidvārdu talka ir tīrs Jāņa Endzelīna parauga auglis. Gluži tāpat kā savulaik Jānis Endzelīns, arī mēs aicinām tautu palīgā valodniekiem, kam pašiem izstaigāt visus Latvijas novadus nav pa spēkam. Agrāk, kad zinātniekiem rocība vēl ļāva doties lauka pētījumos, tika savākts daudz datu (LU Latviešu valodas institūtā glabājas aptuveni četri miljoni Latvijas novados iegūtu liecību), taču pēdējos 30 gados ekspedīciju darbs ir apsīcis un valodas datu kļūst arvien mazāk, un valoda, šķiet, noplicinās. Jo tieši Latvijas novados runātā valoda bagātina un stiprina mūsu vārdu krājumu – uz Latvijas novadnieku iesūtītā un novados savāktā materiāla balstās arī Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha vārdnīca un Jāņa Endzelīna Latviešu valodas gramatikas secinājumi. Tātad pats tiešākais talkas mērķis ir valodas datu uzkrāšana zinātnei un pašai valodai. Izpētei, bagātināšanai un stiprināšanai. Šim tiešajam mērķim pāri plīvo tāds vispārējs mērķis, varētu pat teikt – sapnis: aicināt un palīdzēt ieklausīties citam citā, ieklausīties citkārt tik ierastajā un gandrīz nemanāmajā valodā, padomāt par to.

Cilvēku atsaucība ir apbrīnojama un pārsteidzoša – divarpus mēnešos apvidvārdu reģistrēšanas vietnē apvidvārdi.lu.lv iesūtīts gandrīz 7000 vārdu. Un tikai ar pavisam nedaudz izņēmumiem tiem var uzticēties – talcinieki zina, kas ir apvidvārds, saprot tā nozīmi un spēku, prot definēt vārdu nozīmes, nebaidās tos pierakstīt izloksnē – tā, kā to runā vietējie. Un vārdu plūsma neapstājas. Ne tikai vietnē vārdi tiek reģistrēti – apvidvārdu talkā vārdus iesūta arī garās vēstulēs un ar roku rakstītos sarakstos. Reģistrētie vārdi ir no visiem Latvijas novadiem – intereses pēc savietojām kartē līdzšinējās reģistrēšanas vietas un konstatējām, ka praktiski nekur nav lielu neaktīvu laukumu – apvidvārdi pārklāj visu Latviju. Visdzīvākie apvidvārdi joprojām ir tajās jomās, kurās tie vienmēr ir bijuši izteiksmīgi un bagātīgi: sadzīves priekšmetu nosaukumos, cilvēka rakstura īpašību un ārējā izskata raksturojumā, dabas norišu un dabas objektu nosaukumos. Un pat šajā vienkāršajā un lakoniskajā vietnē jūtams latviešu lepnums par savu vārdu zināšanām un to, ka pagasta valodā tāds vārds ir.

To, ka šis darbs ir svētīgs, rāda ne tikai cilvēku interese, bet arī tas, ka joprojām atrodas seni vārdi, kas nav reģistrēti nevienā vārdnīcā (arī plašajā Jāņa Endzelīna un Kārļa Mīlenbaha vārdnīcā ne), taču ir tik labi pielāgojami tādām jomām, ko mūsdienu literārajā valodā var izteikt tikai ar vairākiem vārdiem vai pat teikumiem. Tāds ir, piemēram, vārds "mūksts" jeb ‘cilvēks, kas ilgi strādā pļavā vai tīrumā (vēl pa tumsu)’, ko reģistrējusi Varakļānu novada muzeja pārstāve, un, kā izrādās, to joprojām atceras Varakļānu un Nagļu iedzīvotāji.

Par apkopojošu izdevumu esam domājuši, taču tas nenotiks pavisam drīz – visi iesūtītie vārdi valodniekiem ir jāpārbauda un jāapraksta.

 

Kāpēc man jāceļas kājās?

Valodnieka Jāņa Endzelīna zinātniskos uzskatus vētīs nozares profesionāļi. KDi piedāvā nelielu ieskatu zinātnieka spilgtajā un neērtajā personībā.

Viņu mēdz dēvēt par paskarbu, spīvu, paštaisnu. Bet drīzāk Jānis Endzelīns bija tiešs un godīgs. Ar savu pārliecību un stāju, kas ļāva iziet cauri padomju gadiem, nelokoties neviena priekšā. Par to bija jāsamaksā. Endzelīnam nācās aiziet no Latviešu valodas katedras Latvijas Valsts universitātē (1944–1950), jo viņš ignorēja padomju režīma uzspiesto pseidozinātnisko Nikolaja Marra mācību.

Minama arī kāda epizode jau no Latvijas brīvvalsts laikiem, kad Jānis Endzelīns esot ignorējis valdošo kārtību – piecelties, teātra zālē ienākot prezidentam Kārlim Ulmanim. Viņš vienīgais ar vārdiem: "Es jau esmu nopircis biļeti. Kāpēc man vēl jāceļas kājās?" esot palicis demonstratīvi sēžam.

Jānis Endzelīns ir dzimis pie Valmieras, Kauguru pagasta Mičkēnā, ļoti apdāvinātā dzimtā, kas turpina sazaroties dažādu jomu talantos vēl vairākās paaudzēs. Jāņa Endzelīna vecāki, būdami ļoti taupīgi un strādīgi, izpirka no muižas zemi un izskoloja savus trīs bērnus. Jānis pratis lasīt jau piecu gadu vecumā. Vecāki cerēja, ka viņš būs mācītājs. Kad dēls sāka studēt Tērbatas Universitātes Filoloģijas fakultātē, sākumā vecāki bija vīlušies un pat negribēja atbalstīt ar naudu. Brāli pabalstīja vecākais dēls Hermanis, kurš pats vēlāk kļuva par sabiedrisko darbinieku, organizēja zemkopju biedrības un nodevās dzimtā novada senatnes pētīšanai.

No 1909. līdz 1920. gadam Jānis Endzelīns strādāja Harkivas Universitātē un vēroja valodas procesus Ukrainas skolās. Viņš veica etniskās vēstures izzinātājiem svarīgus vērojumus un savas atziņas publicēja Harkivas latviešu laikrakstā Atvase.

Pēc Jāņa Endzelīna atzinuma "valoda ir tautības spilgtākā un svarīgākā pazīme". Valodnieks stingri iestājās pret burtiskiem jeb, kā viņš teica, verdziskiem tulkojumiem. Viņš uzskatīja, ka tas grauž saknes valodas dzīvajam kokam. Jānis Endzelīns visu mūžu uzmanīja, lai latviešu valodai nenodara pāri pašu zinātnieki un inteliģence un ar savdabīgu izteiksmi arī cittautu valodnieki.

"Vecā inteliģence, kas vēl šā gadsimta sākumā bija mācījusies nelatviešu skolās, par kultūras jautājumiem veiklāk spēja domāt un runāt krieviski vai vāciski, tāpēc izteicās tādā latviešu valodā, kas skanēja kā tulkojums," raksta Rasma Grīsle (Liesma. 24.08.1976.). Tāds stāvoklis ir arī vēl tad, kad Jānis Endzelīns 20. gados atgriežas Latvijā. Viņš tūdaļ daudzos rakstos pievēršas valodas praksei – kritizē un atrisina uzvārdu rakstību, raugās, lai nekādās plašās publikācijās, kā presē, uzrakstos un dziesmu tekstos, neizplatītos bojāta un noplicināta valoda. Endzelīnam piemīt cieņas pilna attieksme pret latgaliešiem. Viņš iestājas gan pret viņu atstumšanu no pārējiem latviešiem, gan pret iedomu, ka viņiem esot "sava valoda".

Jānis Endzelīns vairāk par visu necieta tukšu salmu kulšanu un nevajadzīgu laika šķērdēšanu. Laikabiedri atceras zīmīgas ainas, kas raksturo viņa pašcieņas pilno attieksmi pret notikumiem. Piemēram, literatūrzinātnieks Alfons Vilsons atceras: "J. Endzelīns, atsaukts uz kādu sapulci, kura viņam nebija vajadzīga un kurā viņa klātbūtne nebija nepieciešama, lasīja Ovīdija dzejoļus oriģinālā. Varēja likties, ka tas notiek demonstratīvi, bet tā vienkārši bija stingra pašdisciplīna, kas neļāva dzīvot bez darba." (Karogs. 01.02.1983.)

Studente Elfrīda Šmite savu pasniedzēju atmiņās laikrakstā Literatūra un Māksla (03.02.1990.) portretē kā apbrīnojami precīzu cilvēku. Precizitāti viņš pieprasījis gan no sevis, gan saviem studentiem. "Reizē ar zvanu viņš ieradās auditorijā un bez liekiem ievadiem un vārdiem sāka savu tiešo vielas stāstījumu. Lekcija ilga 90 minūtes bez pārtraukuma, un visu vielu profesors stāstīja no galvas bez jebkāda palīglīdzekļa, grūtākos valodas piemērus – senprūšu, lietuvju un citus – rakstīja uz tāfeles un skaidroja," atceras Elfrīda Šmite. Studenti esot piedzīvojuši arī taisnīgas profesora dusmas: "Tik nevainīgi savās zināšanās pie manis nenāciet!" Jānis Endzelīns necietis liekvārdību un tukšu pļāpību, bet bijis izpalīdzīgs un laipns pret ikvienu, kas godīgi centās darīt savu darbu, arī vismazāko.

Iemīļots valodnieka teiciens bijis – steidzies lēnām. Tieši tā viņš arī dzīvojis un strādājis.

"Kalnā kāpējs kalna augstumu saredz tikai, kad uzkāpis galotnē. Lai lielumu aptvertu, ir vajadzīgs laiks. Jo ilgāks laiks ir pagājis, kopš es beidzu baltu filoloģijas nodaļu, jo skaidrāk es saredzu sava skolotāja dižumu, kas mūsu tautu, šļupstošu bērnu, iemācījis pareizi runāt un kas saviem skolniekiem rādījis, ka jāiet savs ceļš paceltu galvu, par spīti šķēršļiem, zaimiem un asajam vientulības vējam," par savu profesoru teikusi esejiste Zenta Mauriņa.

Uzmanību!

Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.

Seko mums

Seko līdzi portāla Diena.lv jaunākajām ziņām arī sociālajos tīklos!

Ziņas e-pastā

Saņem Diena.lv aktuālās ziņas e-pastā!

LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS

Vairāk LAIKRAKSTA DIENA PUBLIKĀCIJAS


Aktuāli


Ziņas

Vairāk Ziņas


Mūzika

Vairāk Mūzika


Māksla

Vairāk Māksla


Teātris

Vairāk Teātris


Literatūra

Vairāk Literatūra


Kino/TV

Vairāk Kino/TV


Eksperti/Blogeri

Vairāk Eksperti/Blogeri


Intervijas

Vairāk Intervijas


Recenzijas

Vairāk Recenzijas


Grāmatas

Vairāk Grāmatas


Konkursi

Vairāk Konkursi


Ceļojumi

Vairāk Ceļojumi


KD Afiša

Vairāk KD Afiša


Deja

Vairāk Deja