Svīnijs Tods. Flītstrītas dēmoniskais bārddzinis

Kaut arī Bērtons savos ekrāna stāstos allaž ir bijis drīzāk ironisks ciniķis, nevis labsirdīgā feja, kas dāvā skatītājiem konfektes, tomēr pietiek salīdzināt kaut vai viņa un aktiera Džonija Depa pirmo sadarbību (kopumā tādas ir bijušas sešas) — joprojām emocionālo un stilā tīro līdzību par sapņotāja pusaudža pašsajūtu nežēlīgajā, mietpilsonisku standartu saēstajā pieaugušo pasaulē filmā Edvards Šķērrocis (1990) — ar Bērtona un Depa fantāzijā tapušo 2007.gada radījumu — monstrozu, ar pašdestruktīvu atriebes kāri apsēstu "ievainoto dvēseli" Svīniju Todu, bijušo Bārkera jaunskungu, kurš, pēc nepamatotas apsūdzības izcietis sodu un izdzīvojis britu noziedznieku paradīzē Austrālijā, atgriežas Londonā, lai atrastu tos ļaunos pārstāvjus, kas viņam atņēmuši pašu dārgāko — sievu (mirusi) un meitiņu (ieslodzīta bagāta tiesneša "mājas arestā"). Un sodītu viņus — pārgrieztu tiem rīkli, pēcāk kā sūdus pa klozetpoda cauruli, īpašu ierīci grīdā, nolaistu pagrabā, kur kopā ar savu ne mazāk ekscentrisko līdzzinātāju misis Lovitu (tulkojumā vārdu spēle — "man patīk tas" — acīmredzot jaunā nodarbe...) izgatavotu no sātaniskā frizierīša upuru gaļas pīrādziņus un pārdotu Londonas ielās. Tā teikt, pilns bezatkritumu ražošanas cikls.Tas, ko robotpuika ar asajām rokām Edvards Šķērrocis nekad nedarītu, lai cik ļauni ar viņu izrīkotos "īstie cilvēki", Svīnijam Todam ir pašsaprotams rituāls — rīkli pušu, jo varas un naudas korumpētie pilsoņi nav labojami! Otrā iespējaOtra iespēja ir "samudrīt burtus" par to, cik eleganti misters Bērtons stilizē vienu no Londonas leģendārās urbānās folkloras klasiskākajiem šausmu sižetiem (par slepkavnieku Svīniju Todu populārāks negatīvais personāžs britu hororā ir vienīgi Džeks Uzšķērdējs), neraugoties uz to, ka jau eksistē kinoadaptācija Dikensa stilā par šo pievilcīgo mūdzi (1936). Bērtons riskē, izmanto slaveno Stīvena Sondheima mūziklu, kas ilgus gadus ar panākumiem tika rullēts Londonas Vestendā, un ievieto savu un Depa Svīniju gotiskā šausmu stāsta atmosfērā, kuru režisors jau kopš filmas Jātnieks bez galvas (Sleepy Hollow) laikiem ir nopulējis līdz briljantai stilistiskai teatrālai dekorativitātei. (Starp citu, tagad kļūst skaidrs, ka pat savā 2006.gada vingrinājumā — leļļu filmā Līgava — līķis izteiksmīgās vizuālās formas eksperimentos Bērtons ar Depu iesildīja roku Svīnijam Todam.) Arī Džonijam Depam, kurš beidzot ticis pie sava jaunības sapņa — savā rokera nebalsī dziedāt īstā mūziklā —, Svīnija tēls izdevies vairāk nekā baiss. Savā ziņā viņa Svīnijs ir visīstākais konkurents Havjera Bardema tēlotajam slepkavam — liktenim no brāļu Koenu bezkaislīgi aukstasinīgā šedevra Kur sirmgalvjiem nav vietas. Vispār jau abas filmas, kā smejies, ir par vienu un to pašu — nedirsini likteni un neiekāro tev nepiederošu mantu, lai kas šī manta būtu: sveša nauda, sieva, laime. Neskaud un nezodz, citādi — there will be blood/plūdīs asinis!Ellē. Pie cilvēkiemKatrā ziņā jūs no nakts murgiem neglābs pat tas, ka filmas superdrūmās atmosfēras un ārkārtā spilgto vizuālo tēlu/raksturu uzprišināšanai režisors asinis iekrāso dekoratīvi neticamā — spilgti rozā krāsā. Tomēr tās šļācas no neskaitāmajiem līķiem pavisam ne dekoratīvi! Un arī pīrādziņu gaļas masas jeb farša sagatavošanas aina ir visnotaļ nedekoratīva. Nepavisam nebrīnīšos, ka pēc šīs filmas jūs piemeklēs veģetārisma lēkme. Jo var jau pievērt acis, bet filma tik un tā savā saknē vēsta par masveida slepkavu — maniaku, kurš Londonā masveidā ievieš kanibālismu jeb cilvēkēdāju tikumus. Te nu mēs nonākam pie paša galvenā, manuprāt, morālā jautājuma, ko šis visādā ziņā talantīgais mākslas darbs uzdod. Galu galā sešas Zelta globusa un trīs Oskaru nominācijas, kas "piespriestas" Svīnijam Todam (labākais aktieris — Deps, kostīmi un dizains), arī nevar tā vienkārši ignorēt. Kāpēc, par ko?Būtiskais, ko pilnā balsī, tas ir, visā savā mākslinieka meistarībā, filmā vēsta režisors ar savu talantīgo līdzbiedru trupu (Helēnu Bonemu Kārteri, Timotiju Spolu, Alanu Rikmenu, Sašu Baronu Koenu....), ir ne jau tikai noskaidrot, kas tad īsti ir Svīnijs Tods — prātā jucis slepkava vai citu varmāku upuris — un kur, pie velna, slēpjas šīs filmas pozitīvā, skaidrā morāle?Stāstiņš ir arī par to, ka ikviena māksla savā visdziļākajā būtībā ne tikai ir, bet tā drīkst būt amorāla, teroristiska, provocējoša, kaitinoša, traka, nepieklājīga, biedējoša — jo mākslas uzdevums ir samulsināt skatītāju, likt viņam domāt un just, un pārdzīvot "svešās dzīves", lai tiktu skaidrībā ar savējo. Neba velti Svīnijs Tods filmā ir režisora Tima Bērtona alter ego — lieliskais, nepārspējamais, trauslais Džonijs Deps, metāla puisēns ar kristāla oliņu krūtīs, viņa Edvards Šķērrocis, kurš mums no savas vientuļās pilsbūdas bēniņiem ar roķelēm — šķērēm dāvināja — sakasīja nevainīgi skaisto sniegu. Tikai tagad puisēnam roku vietā bārdas nazis, un viņš ir nokāpis ellē. Pie cilvēkiem.