Tu, kas dzīvo

gadā, bet 1975.gadā filma Zviedru mīlas stāsts dzimtenē un Eiropā atnesa viņam ģēnija slavu. Tad Andersons vīlās kino un meta to pie malas — smieklīgākais, ka maizīti viņš pelnīja, uzņemdams "visplānprātīgāko un visiespaidīgāko sociālo reklāmu Zviedrijas vēsturē" (piemēram, zviedru pensiju fondam reklāmā baņķieri ieslēdza seifā vecus nabadzīgus cilvēkus, līdz tiem no žokļiem izkritīs zelta plombes, bet visskandalozākais bija Sociāldemokrātu partijas priekšvēlēšanu reklāmas rullītis: tajā medmāsiņas apzaga slimniekus, sadisti skolotāji sita bērnus no nabadzīgām ģimenēm, zviedru mietpilsoņi naksnīgā tunelī kājām nospārdīja bomzidzērāju — un tad titrs aicināja nebūt egoistiem un balsot par sociāldemokrātiem). Trešā pilnmetrāžas filma un skaļa atgriešanās bija nu jau leģendārais antimūzikls Dziesmas no otrā stāva (2000, žūrijas specbalva Kannās), ceturtā — Du levande/Tu, kas dzīvo – arī ir no Kannu 2007.gada repertuāra un pilnīgi brīnumainā kārtā nonākusi līdz k/t Rīga ekrānam, par ko man neizsakāms prieks. Andersons taisa absolūto jeb radikālo kino. Tās ir stilistiski nevainojami izturētas melnas komēdijas jeb smieklīgas traģēdijas. Režisors netic montāžai un tās atrakcijām, tādēļ viņa filmas ir epizožu virknes, kas uzņemtas no viena nekustīga kameras punkta, it kā operatora aparatūra būtu iebetonēta zemē jeb ielā, kur notiek darbība. Epizode—kadrs (Dziesmās no otrā stāva tādi "kadri" bija 52, šajā — maķenīt mazāk). Viņa Zviedrijā nav Karlsona, Pepijas, ABBA, SAAB, Ingmara Bergmana vai "laimīgā, jo uzvarējušā, zviedru sociālisma". Precīzāk, Andersona filmas tieši ir tāds vistīrākais zviedru sociālisms, kurš bildēs izskatās vienkārši ārprātīgs — pelēku, nelaimīgu, vienādu, sociāli frustrētu ļautiņu bezjēdzīga un absurda eksistence tipveida dzīvoklīšos (pilnīgi identiskos mūsu pašu soclaiku hruščovkām!). Pie pilnām sociālajām garantijām. Tu, kas dzīvo pirmajā kadrā—epizodē saņurcītam kantora klerkam, kurš vēlāk izrādīsies psihoanalītiķis, kas ne vella nespēj palīdzēt saviem "pacientiem", darba pārtraukumā sapnī rādījās murgs — oi, virs Zviedrijas lido baismīgi bombardētāji.... Pirms viņa sapnis kļūs par īstenību, Tu, kas dzīvo vēsā mierā notiks šausmu lietas: bagātu zviedru fašistu ģimene ar lāstiem un rijot hamburgerus nosūtīs uz elektrisko krēslu palīgstrādnieku, jo tas saplēsīs viņu ģimenes relikviju servīzi; kaut kāds plānprātīgs večuks gar konditoreju vilks pavadā kaprīzu šuneli, kas visiem spēkiem brēks, ka nekur negrib doties; kāda gana nolietota resna dzērāja strīdēsies ar savu ne mazāk neglīto boifrendu—baikeri (mīlīgas bolonkas īpašnieku!), ka — ja kāds saprastu un novērtētu viņas dziedāšanas talantu, viņa sēstos mocītī un pamestu šo sū...a Zviedriju un — nu, protams, — kļūtu pasaulslavena. Histēriska skolotāja klasē savu audzināmo bērnu priekšā raud, un bērniem viņas dikti žēl. Vienīgā filmas "pozitīvā varone" ir profskolas skuķis Anna, kura sapņo par lielo mīlestību uz slavenu rokeri no Black Devils (un ar šīs mīlas realizēšanos saistās filmas visskaistākā epizode — nudien, neticami skaista!). Andersons tik tiešām uzskata, ka visu dzīvi cilvēki pavada nepārtrauktas klusiņās apokalipses procesā un vienīgais, kā viņi, cilvēki, var pretoties eksistenciālajam izmisumam, ir — līdzīgi tam šunelim — uzraut gaisā ķepiņas un rupji lamāties pret prātu izkūkojušo saimnieku (Dievu?). Pavērojiet, starp citu, absolūti ģeniālo Andersona kadra un mūzikas kultūru (katra bilde ir klasiska arhitektūras perspektīva, un — krāsa, krāsa — šis unikālais Andersona blāvais radioaktīvi zaļais tonis!), bet mūziku viņa filmām sacer pats Bjorns Ulveuss (no ABBA). Un, jā, jūs pareizi sapratāt — Rojs Andersons ir sociāli atbildīgs režisors, bet viņa filmas nav Dadža karikatūras. Jo viņa filmās, diemžēl vai par laimi — tas, nu, ziniet, pēc paša sajūtas, — tie dzeltenzilganzaļganie indīgie interjeri un "pelēkie, sīkie" ļaudis pieder ne tikai murgu, bet visīstākās realitātes pasaulei. Andersons vienkārši rāda — nu, draugi, mūsu dzīve ir muļķīga un lielākoties nožēlojama, jā, bet nu un tad? Vai tāpēc mēs raudājām?7