Vakari Rodantē

2. Tieši šajā Adriana Laina 2002.gada kriminālmelodrāmā satikās divi spēcīgi profesionāļi — piecdesmitgadnieki Daiena Leina un Ričards Gīrs, lai pierādītu, ka arī novēlota un/vai vēlā mīla ir milzīgs spēks, kas izgaismo un piešķir jēgu katra indivīda eksistencei.Šķebina? Es īsti neizprotu, kādēļ filma, kas perfekti atbilst žanra kanoniem, izsaukusi tādu gandrīz vai patoloģisku šķebinājumu cienījamu un, kas nav mazsvarīgi, krietni padzīvojušu Amerikas kritiķu vidū, — viņi no šīs smukās, saldās un visnotaļ humānās filmas-melodramatiskas pasaciņas lieliem bērniem ar vāji slēptu riebumu atkrustās gluži kā no sātana. Bieži izplatīts vērtējums — "vai nevēlaties redzēt pašķidru simbolismu garnīrā pie labi saceptām melodrāmas klišejām?" (Niks Šagers, Slant Magazine). Savukārt liberālākā un, nav ko liegties, jaunākā kinovērtētāju daļa (piemēram, Ņujorkas Village Voice, kas ir sava veida intelektuālās un avangarda kultūras sargi) pret režisora Džordža Sī Vulfa filmu izturas, teiksim tā, maigi un ar sapratni — sak", vai tad mūsu vecākiem arī nepienākas kāds prieciņš? Problēma ir tā, ka Amerikā tikpat kā neeksistē masu kino "normālam skatītājam", kurš ir vecāks par 45 gadiem. Kritikas orda, cienījamus "mamutus" (Ībertu, Berardinelli u.c.) ieskaitot, negrib izkrist no laika gara modes un ar zvaigžņu skaitu slavē jauniešu auditorijai domāto kinoprodukciju, kurā pamanāmas kaut mazākās intelekta un jēgas kripatas, toties gāžas otrā galējībā — ironizē uz nebēdu, ja viņu vecuma grupu skatītājiem kāds — un šoreiz tas pat ir gados pajauns režisors — uzdrošinās uzņemt parastu nepretenciozu melodrāmu! Tā ir kaut kāda neapzināta liekulība — kauns atzīties, ka "normāla filma normālam skatītājam" ir tīri jauka, ka melodrāmas nepieder tikai TV seriālu teritorijai. Kritiķi, protams, atzīmē šīs filmas scenārija pamatu — N.Spārka melodrāmu un atsauc atmiņā vairākas filmas pēc šī autora romāniem, piemēram, ar Polu Ņūmenu nofilmētajā Vēstījumu pudelē/Message in a Botlle vai filmu ar izcilo Džīnu Roulendu ekranizētajās Atmiņu dienasgrāmatās/Diary of Memories. Vakari Rodantē nebūt neatpaliek no šīm abām.Vēlīnā mīla Jauneklīgais budists un skaistās sievietes valdzinātājs, salsas deju varonis Ričards Gīrs tēlo labi situētu dakteri, kas piedzīvo, kā lai to taktiski pasaka, drusku novēlotu pusmūža krīzi, un vienu no risinājumiem viņš redz šādu — atrast savu dēlu, kurš aizgājis, protestējot pret pašpārliecināto tēva dzīves stilu (vēlāk, filmas gaitā, uzzinām, ka tēva personībai tomēr bijusi liela nozīme puiša, kuru tēlo Džeimss Franko, dzīvē — arī viņš ir ķirurgs un arī viņš pilnībā mainījis civilizēto dzīvi, dodoties strādāt "cilvēces labā" kaut kur karojošajā Ekvadorā, kur viņu tēvs atradīs un abi kritīs viens otra skavās, kamēr skatītājiem as`ras birs kā pupas —, un kas tur slikts?). Pirms pa riktīgam sākt dēla meklējumus, dakteris Pols-Gīrs nolemj sakopot domas, tādēļ uz nedēļas nogali ierodas burvīgā Ziemeļkarolīnas ģimenes viesnīcā Rodantē, īstā dizaina hoteļa paraugā okeāna krastā, kuru sava labākā drauga uzdevumā pārvalda Adriana — Daiena Leina, tāda pati vientuļniece kā dakteris — viņas pašķirtajā ģimenē aug divi bērni, kurus vecāki nekādi nevar sadalīt. Un Adriana tomēr vēlas atjaunot attiecības ar savu ģimeni... Kā itin visiem kļūst skaidrs jau kopš pirmā Pola un Adrianas satikšanās mirkļa, starp viesnīcnieci un īrnieku nošķīst TĀ īstā, vienīgā DZIRKSTELE. Filmas un grāmatas jautājums ir — vai starp šīm abām nelaimīgajām vientulībām paspēs dzimt paliekošas jūtas. Jo — tūdaļ sekos filmas galvenais dramatisma āķis! — no okeāna uz piekrasti brāžas kāds vārdā nesaukts katastrofāls orkāns un vētra, kas filmas pludenajā stāstā ienesīs skarba dramatisma notis un, kā smejies/raudi, apgriezīs visu kājām vēkš­pēdus gan burtiskā, gan pārnestā nozīmē. Idille un laime Rodantē būs bijusi nedēļas nogales garumā. Šņukstiet, šņukstiet.... Bet varbūt vēl viss turpināsies? Turklāt es te nebūt neironizēju — filmas aktieri lieliski tiek galā ar savām lomām, viņi ir maigi un saprotoši, bet karstasiņu cilvēki, nevis klišejas. Filmai ir dievīgs operators Alfonso Beato, kas ekrāna kadriem, interjeriem, dabai piešķir daili un dvēseli. Un sapņa glanci, ko žanrs pilnībā atļauj. Tā ka kauns tev, Rodžer Ībert, par skopo pusotru zvaigznīti, jo pats taču neviļus atzīsties, ka filma "vietumis" aizkustina un Leina ar Gīru ir superprofi.... Nevajag kautrēties bimbot! Regulāra dabiska asaru dziedzeru tīrīšana kalpo labai karmai, Rodžer.