Vislabākā filma 2

Viņus lamā, bet mīl. Žanrs, kas prasa profesionalitāti Apzviegšana un apsūdzības trulumā, stulbos jokos un "viss filmā ir zagts" bija obligātas. Kaut vai par to, ka parodija — "tas tev nav elementāri kā divus pirkstus apčurāt", bet gan žanrs, kas prasa ārkārtīgi augstu profesionalitāti itin visā — gan formas un satura idejas skaidrībā par parodējamo objektu (kāpēc?), gan virtuozā aktiertehnikā (kā?), gan parodējamās parādības aktualitātes zibenīgā izjūtā, vārdsakot, humoram ir jābūt gan asam, gan trāpīgam, gan saprotamam, gan asprātīgam, gan smieklīgam un labā aktieriskā izpildījumā. Nepietiek skaļi nopurkšķināties uz ekrāna, izvalbīt mūli kā "narkomānam idiotam", "desmitās rotas" debilveidīgajiem zaldātiem ilgstoši uz ekrāna kolektīvi piesmiet mulati Sniegbaltīti vai parādīt Putinam drusku līdzīgu bārdainu zīdaini, kas nepārtraukti kakā, lai teiktu — re, kāda superkruta parodija! Vajag sacerēt vismaz divdesmit, nevis trīs četrus tiešām "akūti aktuālus" jokus, lai pie dzīvības uzturētu filmas kārno kā Osvencimas gūsteknis sižeta organismu, piemēram, kā krievu autorūpniecības "lepnuma" mazlitrāžas Oku uztūningošana par BMW un tādu "kroplīšu" lepnais izbrauciens naksnīgajā Maskavā — kā parodijā par gada kinogrāvēju Nakts/Dienas sardze vai kad piedirstā padomju dzīvoklī tēvs alkašs māca galveno varoni puikas vecumā dzert šņabi ikreiz, kad PSRS visu laiku labākais hokejists Fetisovs iesit šaibu, "jo tas ir patriotiski", vai kad putnu tirgū parādās dzīvs Čeburaška un piedāvājas kļūt par draugu visiem — tie nudien ir talantīgi, smieklīgi un skumji, un arī labākie pirmās filmas joki, diemžēl vienīgie... Ņemot vērā kaut vai šīs "vajadzības", nav jābrīnās, ka pasaulē, kurā ik gadu top vismaz 10 tūkstoši filmu, ir tik maz, gandrīz uz divu roku pirkstiem skaitāmu parodijfilmu, kas ieiet kino vēsturē, kā, teiksim, Naked un/vai Top Gun, vai Monthy Python un Mistera Pupas/Bean šedevri. Pirmais nopietnais mēģinājums Taču ar Samij lučšij fiļm 1 notika neprognozēts brīnums. Tā ar saviem 70 nopelnītajiem miljoniem (59 mlj. ķinīšos, vēl 11 DVD pārdošanā) popularitātes un apmeklētības ziņā gandrīz dubulti apsteidza gada viskarstāko filmu Likteņa ironija 2 un jebkuru citu. Un pat kritiķi izrādījās drīzāk iecietīgi nekā ļauni un nežēlīgi suņi, lai gan neatkāpās no vārdiem, ka "kopumā filma ir briesmīga". Iemesls labvēlībai: tas tomēr bija pirmais daudzmaz nopietnais un apjēgtais mēģinājums, kurā krievi ļoti niknajā Comedy Club manierē parodē nevis abstraktā "kautkurienē" mītošus ebrejus vai citus necilvēkus cittautiešus, bet gan paši sevi, savas dzīves reālijas un, visbeidzot, savu joprojām nacionālo identitāti meklējošo kinematogrāfu! Un — pats svarīgākais — šī bija pirmā apzinātā ņirgāšanās par Maskavas glamūro tusiņu, par sabiedrības krējuma saldo dzīvi, kurā itin daudzi šovbiznesa varoņi nudien varēja saskatīt apbrīnojamu līdzību. Un apvainoties. Tas nekas, ka pati filma tāda drusku šķība, greiza kā jau viss, kam ķeras klāt krievi. Jā, joki ne vienmēr smieklīgi, par labo gaumi i nerunājot: parodijas žanrā jāaizmirst par pieklājību, stilistisku tīrību un politkorektumu. Neraugoties pat uz to, ka režisors Kirils Kuzins, šķiet, filmēt mācījās pašas filmēšanas laikā.Vairāk zvaigžņu Tagad ar Vislabāko filmu 2 situācija ir mainījusies. Pirmkārt, parodijfilmas režisors ir Oļegs Fomins (starp citu, talantīgs mūsu Jaunatnes teātra aktieris leģendārajos Ādolfa Šapiro Rīgas laikos), kuram filmēt vairs nav jāmācās. Otrkārt, filmas parodijas objektu loks ir paplašinājies: tiek "ņemtas priekšā" ne tikai gada populārākās filmas (Tveice, Likteņa ironija 2, Mēs no nākotnes), bet arī populārākie TV šovi: visādi "bauro ar zvaigznēm" vai "šļūc ar tām pa ledu", Malahovšovi, Dom 2, Ringa karalis, nu, mums, latvijiešiem, arī pazīstami. Treškārt, iepriecina fakts, ka šajā filmā piekrituši filmēties arvien vairāk talantīgu aktieru — zvaigžņu, kas ļoti skeptiski izturas pret lētu telepopularitāti (kaut vai Mihails Jefremovs, Aleksandrs Baširovs, Sergejs Lazarevs, Jurijs Gaļcevs...). Un, pat ja jums kā netīkama atrauga no Vislabākās filmas I daļas šķitīs augumā maziņais, bet dikti simpātiskais Comedy Club rezidents Mihails Galustjans (Ledus perioda I sezonas publikas, arī mans, mīlulis!) bārdainas histēriķes Katrīnas Lielās lomā, lai vismaz priecē fakts, ka par krievu kinocara Ņikitas Mihalkova spekulatīvo politisko prostitūciju — filmu 12 — parodētāji ir paņirgājušies ne pa jokam skarbi un, jāatzīst, gudri. Un tā, ziniet, ir drosme — Krievijā, kur Mihalkovs ir kino Putins.