Šis frīks, vārdā Eivans Teilors — lomā Holivudas iemīļotais bērns/zvaigzne Tedijs Haimors, kura spilgtākā loma ir Tima Bērtona Čārlijā un šokolādes fabrikā — gan ilgi necieš laikabiedru dunkas un laiž ļekas vaļā — pa tiešo uz Ņujorkas Centrālparku, kur satiek citu puišeli ar ģitāru. Mūzika ir Eivana apmātība, kaut bērnunamā, šķiet, neviens nav parūpējies par viņa īpašo spēju attīstību — viņš savā prātā spēj radīt mūziku no lielpilsētas trokšņiem, mašīnu riepu švīkstoņas, šūpoļu čīkstēšanas un vēja nestu maisiņu čaukstēšanas (šīs epizodes ar Eivanu pilsētā un tās skaņās ir vienas no skaistākajām filmā). Paralēli filma piedāvā arī tā dēvēto flaschback — atkāpi pagātnē, romantisku un eksaltētu stāstu par jaunas talantīgas un brīnumskaistas čellistes (Kerija Rasela) un tikpat apdāvināta, vīrišķīga rokmuzikanta (Džonatans Rīss Maiers) tikšanos un vienas nakts mīlestību. Nav jābūt muļķim, lai jau saprastu — ģeniālais bērns, kurš vientuļš klīst pa Ņujorku, ir šo divu jauno cilvēku, mūziķu bērns. (Turklāt Haimors ir uzkrītoši līdzīgs Raselai.)
Un plūst straumes
Filmas režisore Kerstina Šeridana turpmāko stāstu būvē kā šo divu
paralēlo straumju — "tas notika pirms 10 gadiem" un "tas notiek tagad
Ņujorkā ar bēguļojošo Eivanu" — plūdināšanu. Protams, skatītājam lemts
uzzināt, ka brīnišķīgā čelliste nav vis māte dzeguze, kas pametusi savu
zīdainīti bērnunamā, bet traģisku apstākļu virknes upuris, kas pat īsti
nav zinājusi, ka viņas bērniņš ir dzīvs, ko nu vēl par tēvu, kurš
skaisto čellisti ir pazinis un mīlējis tikai tai liktenīgajā naktī,
kaut nav aizmirsis, par spīti savai jaunajai — "japīša" dzīvei — un
solīdam uzvalkam. Savukārt Eivans tīri labi tiek galā ar Ņujorklas ielu
dzīvi un pat nešpetnu mazu bērnu talantu izmantotāju Maksvelu — sev
netipiski negatīvā lomā Robins Viljamss —, kura pārziņā ir vesela bērnu
ielu muzikantu komanda. Pret saviem padotajiem šis "uzņēmējs"
(suteners?) izturas bez īpaša sadisma un Eivanam — jaunienācējam savā
komandā — iemāca (cik nu tādam briljantam to vispār vajag) spēlēt
ģitāru, ļaujot viņam pelnīt uz ielas, lai pats iekasētu nopelnīto.
Cukurvates meistare
Īru režisore Kirstena Šeridana (32) ir unikāla parādība, viņas
filmogrāfijā, par spīti režijas profesijai vēl šķietami zaļajai
jaunībai, ir virkne festivālos apbalvotu īsfilmu un arī festivālu hits
Disco cūkas/Disco Pigs (2001). Viņa nāk no īru režijas dzīvā klasiķa
Džima Šeridana klana (meita!), turklāt sadarbība ar tēvu, gan
scenāristes statusā, filmā Amerikā/In America (2002) — depresīvā drāmā
par mūsdienu imigrantu ģimeni Amerikā — sagādājusi Kirstenai arī Oskara
nomināciju. Savā jaunajā darbā — filmā Sirds mūzika (tās nosaukums
oriģinālvalodā gan ir August Rush, tātad Augusts Rašs, kā sevi savās
bēgļu gaitās dēvēs arī filmas galvenais varonis — zēns/bēglis) Šeridana
nevairās būt eksaltēta — filmas emocionalitāte un melodramatisms, kura
koncentrācija vietumis atgādina gan Latīņamerikas melodrāmas, gan
saldākos no Holivudas sīrupu stāstiem, brīžam draud arī apšķebināt. Cik
tad var patērēt cukurvati? Taču ne jau bez skaidras pārliecības un
vēlmes palidināties pasakas žanra visatļautībā un romantikā Šeridana
veidojusi šo saldo, muzikāli aizraujošo mūsdienu pasaku par kāda bāreņa
lielo talantu un brīnumaino likteni. Ja paši neesat gatavi ievīstīties
cukurvatē, filmu bez bēdu var izmantot arī kā skatāmvielu "visai
ģimenei" — desmitgadīgie (un vecāki) un muzikālie būs tai laba
auditorija.
Sirds mūzika
Melodrāma. Rež.K.Šeridana. ASV. Lomās T.Haimors, R.Viljamss, K.Rasela, Dž.Rīss Maiers
HHH