Izstādes patrons ir Latvijas Valsts prezidents Valdis Zatlers.Izstāde atgādina un vēsta par mākslas un mākslinieku klātbūtni, lomu un nozīmi izšķirīgo vēsturisku pārvērtību laikā, Latvijai topot. Paverot laika robežas plašāk par abiem zīmīgajiem vēstures datumiem, veidots ieskats norisēs no Pirmā pasaules kara un bēgļu gaitām līdz jaundibinātās valsts pirmajiem pastāvēšanas gadiem, reizē izceltas par laikmeta zīmēm atzītas mākslas vērtības. Ar Latvijas valsts dzimšanu sakrita toreizējās jaunākās mākslinieku paaudzes pieteikums mākslas dzīvē un radikālu "jaunās mākslas" uzskatu manifestācija. Modernistus Jāzepu Grosvaldu, Jēkabu Kazaku, Romanu Sutu, Niklāvu Strunki, Valdemāru Toni, Konrādu Ubānu, Oto Skulmi, Emīlu Melderi un citus viņu laikabiedrus iegūtā valstiskā neatkarība spārnoja radošas brīvības centieniem, drosmīgiem un netradicionāliem formas meklējumiem, kas noteica jaunu attīstības pavērsienu Latvijas mākslā. Daļa no jaunajiem māksliniekiem karavīru šineļos brīvprātīgi cīnījās latviešu bataljonu ierindā. Liktenīgi un līdzīgi kā latviešu strēlnieku pulki sašķēlās arī mākslinieku rindas, Gustavam Klucim, Aleksandram Drēviņam, Kārlim Johansonam un vēl citiem ar pārliecību paliekot Padomju Krievijas pusē.
Mākslinieku redzējums, līdzdalība notikumos un ticība laikmeta idejām, neizslēdzot neizbēgamus maldus juku laikos, pavadīja Latvijas iecerēšanu, proklamēšanu, de facto un de iure atzīšanu. Nacionālās mākslas ideāli un kultūras patstāvības centieni tika iznesti cauri ilgstošai karadarbībai, dramatiskam bēgļu postam un krasām varu maiņām. Dažbrīd Latvijas idejai ticēja un apzināti to virzīja vien nelielas inteliģences aprindas. Valsts tapšanu tādēļ var salīdzināt ar "kultūras projektu", kurā nacionālās kultūras saglabāšanas un veidošanas nodoms bija viens no galvenajiem dzinējspēkiem. Kļūdami par sarežģītā laikmeta aculieciniekiem, dokumentētājiem un iemūžinātājiem, vienlaikus arī par sava laika vēstures veidotājiem, rakstnieki to izteica vārdos, bet mākslinieki vizualizēja. Tālaika izvirzītie virsuzdevumi radīja nacionālas pašapzināšanās un patriotisma pacēlumu, piederības sajūtu tautai, patiesu emocionālo un pārliecības patosu.
Nacionālā drāma kara gados deva lielās strēlnieku un bēgļu tēmas. Pārdzīvojumu īstums un izteiksmes novācijas veicinājušas izcilākā veikuma iekļaušanu gan kādreizējā, gan tagadējā Latvijas mākslas kanonā. Laikmeta liecības mākslas darbos sniedzas no pieredzētā vērojošas reportāžas un lakoniskām piezīmēm līdz spēcīgam, novatoriskam un sintezējošam mākslinieciskam vispārinājumam. Spilgti pagātni dokumentē fotogrāfijās apstādinātie kadri. Mākslinieki piedalījās arī nacionālo simbolu – karoga un ģerboņa – izveidē, radīja metus naudai, pastmarkām, apbalvojumiem un citai tālaika pieprasītai atribūtikai, piedāvāja plaši tiražēto iespieddarbu veidolus.
Nodibinoties Latvijas Republikai, mākslas dzīve atjaunojās uz pēckara ekonomisko grūtību fona. Latvijas de iure atzīšana atvēra robežas latviešu mākslas iesaistei Eiropas apritē un mākslinieku braucieniem uz tās svarīgākajām metropolēm – Parīzi, Berlīni un Romu. Politiskajās pārmaiņās mākslinieki darbojās arī jaunās valsts diplomātiskajā dienestā. Polemikā par nacionālās mākslas attīstības ceļu modernistu un tradicionālistu uzskati sadūrās vietējā "mākslas karā". Pēckara latviešu mākslā aktualizējās ar modernās pilsētas kultūru saistīta tematika, pastiprinājās modernistu paaudzes pievēršanās formas un pašizteiksmes problēmām.
Izstādi papildina attēliem bagāts izdevums "No de facto līdz de iure: Latvijai topot. Māksla un laikmets", ko Latvijas Nacionālā mākslas muzeja speciālisti sagatavojuši sadarbībā ar apgādu Neputns. Tajā publicēti Latvijas Universitātes profesora Dr. habil. hist. Aivara Strangas, LNMM direktores Māras Lāces, direktora vietnieces zinātniskajā darbā Gintas Gerhardes-Upenieces un izstādes kuratores Aijas Brasliņas raksti, kas iezīmē vēstures procesu, mākslas parādību un mākslas dzīves notikumu kontekstu ekspozīcijā aptvertajam vizuālajam materiālam.
Projektu kā valstiski nozīmīgu pasākumu atbalsta Valsts kultūrkapitāla fonds.