Aija Zariņa. Princese aplenkumā
Aijas Zariņas izstāde Daugaviņa galerijā Daugava no 5.jūnija
Aiju Zariņu latviešu kultūrā var salīdzināt ar Žannu d"Arku. Kopš jauno mākslinieku grupas — Aija Zariņa, Ieva Iltnere, Edgars Vērpe, Sandra Krastiņa, Jānis Mitrēvics, Ojārs Pētersons — ienākšanas mākslā XX gs. 80.gados Aija Zariņa ir viena no vispretrunīgāk vērtētajām māksliniecēm. Viņas vārdu pavadījuši apzīmējumi — "dusmīga", "nikna", "tieša", "drosmīga", "radikāla". Viņas tīrie krāsu laukumi un skaidrās līnijas, uzspridzinājušas tradicionālās gleznas rāmjus, pieprasīja arvien lielākas teritorijas — grīdas, sienas, teātra visumu. Glezniecība, grafika, instalācijas, vides objekti, landart, performance, scenogrāfija, grāmatu grafika. Dumpiniece, kas vienmēr uztverta kā sociāli aktīva māksliniece, vienlaikus radījusi arī savu kosmoloģiju.
Dažas dienas pirms izstādes Daugaviņa vēlējos pārjautāt, cik precīzi ierunātie apzīmējumi raksturo Aijas Zariņas personību šobrīd.
Vai jūs esat dusmīga un nikna tieši šajā dzīves un mākslas periodā?
Atbildē nevar aiziet no tēmas — kādu Dievs mani šajā pasaulē ir radījis un kāds ir mans uzdevums. Kad bērniem lasa pasakas par dusmīgajiem pūķiem, mēs pienākam pie jautājuma — kurš var cīnīties ar šiem pūķiem? Vai var cīnīties ļoti labsirdīgs cilvēks vai vajadzīgs dusmīgais? Es pēc savas uzbūves piederu pie cilvēkiem, kas ar pūķi cīnās, bet, protams, pašai man gribas nodzīvot tā, lai iekšā ir sirds. Jādomā par savu harmoniju, par savu cilvēcisko uzbūvi.
Izstaigājot Arsenālā jūsu retrospektīvo izstādi Princese uz zirņa, Aijas Zariņas dusmas un niknumu īsti nemaz nesastapu. Tikpat daudz darbos bija jūtams maigums. Dusmas šķita vienkārši spēks — drosme uzdot neērtus jautājumus.
Apmēram tā ir. No otras puses, maigums bieži arī ir spēks. Kad cilvēks ir pārliecināts, viņš neatļaujas būt agresīvs, jo viņš zina, kur ir patiesība un ka viņa pozīcijas ir stipras. Kad viņš jūtas vājš, bet viņam ir jānostājas savas taisnības pusē, viņš pielieto visus līdzekļus.
Vai jūs uztverat savu lielo retrospekciju kā pabeigtu posmu un izstādi Daugaviņa — kā jauna sākumu?
Daugaviņa man liekas kā artērija. Kad mēs skatāmies no lidmašīnas, no putna lidojuma, zemei ir dzīslojums. Upes baro visu dzīvo radību. Tas man lika līdzībās aizdomāties par cilvēka barotājiem. Ne tikai fiziskajā plānā, bet arī par tādiem avotiem kā dzīvība, māksla, mīlestība. Kā mēs pret tiem avotiem izturamies. Gatavojot Atklāto durvju dienu (Mākslinieku namā 11.maijā notika Mākslas dienu 2008 noslēgums — U.A.), es aizgāju uz arhīvu un daudz skatījos padomju perioda materiālus par to laiku, kad māksla tika izmantota kā ideoloģija padomju sistēmā. Bija jāsalīdzina šis nams — kāds tas bija 60.gados, kad to nodeva lietošanā, un šinī brīdī. Šobrīd Mākslinieku nams ir izpostīts. Līdzībās runājot — kā princese, kas atrodas aplenkumā. Jaunā sabiedriskā formācija — patērētāju sabiedrība — viņu ir aplenkusi un aicina padoties. Tas ir jautājums, kā mums jāattiecas pret avotiem. Vai tie būtu jāekspluatē, vai — ar cieņu jāizmanto? Tā ir manas jaunās izstādes tēma.
Būt opozīcijā — tā tiek dēvēta jūsu daiļrades metode. Ko jums nozīmē būt drosmīgai 2008.gadā?
Jautājums par opozīciju ir ļoti svarīgs. Bieži mēs uztveram, ka cilvēki mums apkārt ir dusmīgi, bet aizmirstam, kāpēc viņi ir dusmīgi. Viņiem ir savs patiesības mērs. Viņi redz, ka citu cilvēku darbība ļoti atšķiras no viņu patiesības mēra, un viņi kļūst dusmīgi, jo citu līdzekļu nav. Tas lielā mērā ir audzināšanas darbs, lai varētu uzklausīt cilvēku, kurš ir citādi uzbūvēts.
Vai jūs spējāt tik aukstasinīgi un viedi attiekties pirms divdesmit gadiem, kad jūsu mākslu nodēvēja pat par "grūtsirdīgu un slimu"?
Svarīgākais māksliniekam vienmēr ir atspoguļot to, kas uzgūlies uz sirds. Kas liekas svarīgākais. Tas ir viņa personības mērs. Ja viņš kā persona ir izaudzis, tad viņa mērs ir atšķirīgs. Tas ir labi, ka es toreiz atspoguļoju tādu mēru. Citiem ir savi mēri.
Jūsu 90.gados izteiktā nepatika pret "mākslas zinātnieku kampaņu" uztvert mākslas darbu kā bezgalīgi interpretējamu un doma, kas joprojām tiek citēta: "Mākslas darbam ir tikai viena nozīme. Un par to jāpastāsta. Ja var." Vai jums šajā pārliecībā nav radušās jaunas nianses?
Mūsdienās mākslas zinātnieks ir sameties uz vienu roku nevis ar mākslu, bet ar patērētājsabiedrību. Tādēļ, ka viņš saņem maizi no sava saimnieka, viņš bieži vien pārstāv viņa intereses. Viņš aizmirst savu patieso kalpību — mākslas avotu.
Kāds ir jūsu ideālais redzējums par mākslinieka un mākslas zinātnieka mijiedarbību, ja mēs pieņemam, ka jūs respektējat šo profesiju?
Abām šīm profesijām (ja tās var nosaukt par profesijām) kalpības avots ir māksla. Mēs kalpojam idejai. Mākslas zinātniekam un māksliniekam ir jāstrādā parastajam cilvēkam. Lai aizietu ideja. Viņiem jābūt komandai. Bet, ja mākslas zinātnieks grib komandēt un valdīt pār situāciju, tad viņš liek mākslai kalpot savām saimnieciskajām interesēm — labklājībai un izklaidei. Tā nav mākslas funkcija.
Šķiet, ka izstāde Daugaviņa ieturēta vairāk liriskā intonācijā.
Te ir runa par manu attīstības pakāpi. Par maniem uzdevumiem un ko es esmu spējīga pašlaik darīt sabiedrības labā. Uzskatu, ka pagaidām mans uzdevums ir runāt par smalkajām lietām. Lai cilvēks izjustu, kas ir dzīvības un mākslas avots, ir jābūt ļoti smalkai uztverei. Jābūt gatavam uztvert smalkas svārstības. Mana iepriekšējā izstāde Lietuvā saucās Esības vieglums. Te ir runa par Svēto Garu. Par mūsu tautasdziesmām, jo tās visas ir esības viegluma noskaņā.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.