Otrs, lai glābtu vēstures mēslainē nonākušā "Latvijas ceļa" atsevišķus biedrus, kuriem ārpus politikas izrādījās grūta esamība. Trešais, lai Latvijā popularizētu garīgo novirzi, kura saucas homofobija. Nu šim veidojumam nācies ar šausmām konstatēt, ka tagad tas ir pretrunā arī ar Eiropas padomi un tās paspārnē esošo Cilvēktiesību tiesu. Šī problēma ir ne tikai apvienības vairāk vai mazāk apdauzītajiem biedriem, bet arī, piemēram, lielajam "integrētājam" Oskaram Kastēnam, kuram nudien vajadzētu par sevi kaunēties, kā arī kultūrmīlei Kārinai Pētersonei, ditto.
Cilvēktiesību tiesa nav lēmusi, ka gejiem un lezbietēm ir automātiskas tiesības adoptēt bērnus. Tā ir vien pateikusi, ka cilvēka seksualitāte nav lēmuma apspriešanā vērā ņemams faktors. LPP/LC paniskā Satversmes durstīšana, protams, atbilst Šlesera stilam -- arī Latvijas sen parakstīto Cilvēktiesību konvenciju var ignorēt, tāpat ignorēt arī to, ka starptautisku konvenciju prasības Latvijai ir obligātas. Taču vēl vairāk, tajā LPP/LC ārkārtīgi "aizsargātajā" laulībā starp vīrieti un sievieti ir ieskaitāma arī tā gaišā māmiņa, kura savus jaundzimušos dvīņus nosaldēja uz balkona, tie pietiekami daudzie vecāki, kuru bērni neiet skolā tāpēc, ka tētuks un māmiņa dzer un par bērniem neinteresējas u.tml. Ja reiz LPP/LC uzskata, ka homoseksuāls cilvēks a priori neder vecāka lomā, tad vai uz šo piemēru pamata to pašu var spriest par heteroseksuāliem cilvēkiem? Protams, ka ne, tas neder ne vienā, ne otrā virzienā. Latvijā jau tagad ir pietiekami daudz geju un lezbiešu, kuriem ir bērni, un viņi vidēji nav ne labāki, ne sliktāki vecāki par pārējiem. Es pats pazīstu gan šādus vecākus, gan viņu bērnus, un nezinīšiem apgalvot, ka bērniem tapēc ir traumēta dzīve, ir vienkārši muļķīgi.
Jauku visiem dienu!