Kundze pēc diskusijas man jautāja, kāpēc šādas darbības nav apturētas. Jautājums pamatots, skaidrs, bet atbilde uz to nebūt nav vienkārša. Valsts interešu pakļaušana savām vai „savu zēnu” interesēm ne vienmēr pierādāma un definējama kā krimināla darbība. Tādēļ man grūti piekrist tiem, kuri visu atbildības nastu par valsts nozagšanu pārvieto uz tiesībsargājošo iestāžu pleciem (tā to darīja, piemēram, godājamā Māra Zālīte Dienas slejās pirms dažām dienām). Šo iestāžu kompetencē ir darbības, kuras nepārprotami izsakāmas ar kriminālkodeksa pantiem un paragrāfiem. Bet negodīgu politiķu rokās ir citi, daudz slīpētāki un ne mazāk iespaidīgi paņēmieni, kā panākt sev un ‘biedru grupai” izdevīgu rezultātu. Šie paņēmieni ietver demagoģisku sabiedriskās domas iespaidošanu sev vēlamajā virzienā un beidzas ar dīvainiem, acīmredzot varas koridoru pustumsā „sarunātiem” balsojumiem parlamentā, ministru kabinetā un citur. Tos sauc par „politiskiem” lēmumiem un kā tādi tie nav apstrīdami tiesas ceļā. Piemēru - cik uziet! Viens no patlaban skaļi pārrunātiem ir Godmaņa valdības pēdējās dienās pieņemtie un acīmredzami dīvainie, es teiktu - negodīgie lēmumi (jauni noteikumi kopā ar konkursa atcelšanu!) par vēja enerģijas izmantošanu elektroenerģijas ražošanai. Līdzīgas spēles notikušas ap biogāzes izmantošanu elektrības ražošanai. Ieguvēji? Ne jau mēs visi, bet gan visiem zināms astoņkājis, kurš nu piesūcies valsts ķermenim.Visi iesaistītie rausta plecus un apgalvo, ka likumi nav pārkāpti (ja tas tā, tad – kas tie par likumiem un kas bija tie, kuri tos pieņēma?), bet korumpētības piesmaku tas neizgaisina. Jautājums paliek – kā panākt, lai līdzīgas nejēdzības neatkārtotos atkal un atkal? 16. aprīlī par šo jautājumu diskutēja Eiropas Savienības mājā. Viena no problēmām Igora Šuvajeva definīcijā tieši attiecas uz nupat teikto: „Kāpēc Latvijā mafiozitāte plaukst un zeļ? Var iebilst pret vārda „mafija” lietošanu...Tomēr svarīgākais – runa ir par „goda cilvēkiem, kas iestājas par kopīgo lietu”; tiesa, gods, kopīgais, taisnīgais tiek izprasts visai savdabīgi”.„Demokrātijas pārtapšana mafiozās struktūrās nav tikai Latvijas problēma”. Šuvajevam taisnība. Tomēr mūs visus interesē pašu māja un tas, kā to izmēzt. Tas arī bija Lēdurgā uzdotā jautājuma pašā pamatā. Ko darīt?Nelīdzēs ne policija, ne tūkstoš uzraugu, ne vadoņi. Pret mafiju, kura ieperinājusies valsts varā, tie ir bezspēcīgi. Atbilde te tikai viena: pirms iemest vēlēšanu biļetenu, labi apdomāties, izvērtēt programmas, līdzšinējos darbus un piedāvātos uzvārdus. Man allaž prātā zviedru politiķe, kura aiz pārskatīšanās izmantoja valsts kredītkarti zīdaiņa autiņu iegādei. Viņai tas maksāja politiskās karjeras pārtraukumu uz gadiem. Kļūdīties gadās visiem. Bet tiem, kuri ilgstoši bīdījuši, balsojuši, realizējuši tumšus darījumus, ignorējuši sabiedrību, nav vietas parlamentā vai vietējā varā. Tos nedrīkst ievēlēt atkal. Tas ir dzelzs likums, kurš darbojas normālās demokrātijās, bet mūsmāju labticīgie vēlētāji to pārlieku bieži ignorē. Neviens no malas mums neko nesakārtos. Tas jādara pašiem pie vēlēšanu urnām. Ja pat nevaram saņemties nekam citam, tad vismaz izslēgsim no politiskās aprites labi zināmos afēristus, blēžus un nemākuļus. Jau tādēļ vien jāiet uz vēlēšanām. Katrs lielīgais nebalsotājs varbūt pats to negribot var piešķirt punktus afēristiem un viņu domubiedriem, jo tāds ir pašreizējais vēlēšanu likums. Tā ir mana atbilde kundzei no Lēdurgas.
Atbilde sašutušajai kundzei Lēdurgā
Diskusijas laikā Lēdurgas kultūras namā nācās izteikties par rūgto pieredzi, ko esmu sakrājis gadu gaitā. Manā acu priekšā Latvijas valstij vairākkārt aizgājuši garām miljoni dolāru izdevīgu investīciju un sadarbības piedāvājumos. Tie noraidīti un aprakti lielākoties tādēļ, ka tajā brīdī valdošajai politiķu grupai šķitis, ka svarīgākas ir viņu grupējuma un draugu intereses, nevis valsts labums.
Uzmanību!
Pieprasītā sadaļa var saturēt erotiskus materiālus, kuru apskatīšana atļauta tikai pilngadību sasniegušām personām.