Atklās Johana Valtera daiļradei veltītu izstādi

gadā no dzimtās Jelgavas pārcēlās uz Vāciju, kā radošo pseidonīmu pieņemdams dubultuzvārdu „Valters-Kūravs” (Walter-Kurau). Desmit darba gadiem Drēzdenē (1906 – 1916) sekoja mūža pēdējais cēliens Berlīnē (1916/1917 – 1932). Gan izcelsme, gan liktenis mākslinieku saistīja ar vācu un latviešu tautu un kultūru.Valters ir viens no slavenās Latvijas mākslas klasiķu trijotnes, kuras talantu uzplaukums 19. – 20.gadsimta mijā pacēla Latvijas glezniecību iepriekš nepieredzētā līmenī. Tēlnieks Teodors Zaļkalns viņu tolaik raksturoja kā „smalkjūtīgāko koloristu un arī lielāko dzejnieku starp mūsu dzimtenes māksliniekiem”. Valtera daiļradē izsekojama attīstība no Pēterburgas Ķeizariskajā mākslas akadēmijā apgūta akadēmiska reālisma 19.gadsimta 90.gados līdz ekspresionisma un citu modernisma parādību traktējumam 20.gadsimta 20.gados. Ar izjustu muzikalitāti apveltītais gleznotājs gadsimtu mijā interpretēja impresionisma, jūgendstila un simbolisma pieredzi, bet vēlāk nonāca tuvu abstrakcijai, izkopdams īpatnēji bezpriekšmetisku dabas redzējumu.Kopš  Valtera mantojuma pēdējā plašā pārskata 125 gadu jubilejas izstādē (1994) ievērojami bagātinājies mākslinieka darbu klāsts Latvijas muzejos un privātkolekcijās, atrasti par zudušiem uzskatīto teorētisko sacerējumu noraksti un notikuši daudzi biogrāfiski atklājumi. Apritot 140 gadiem kopš Valtera dzimšanas, izstāde Latvijas Nacionālā mākslas muzeja Baltajā zālē aicina uz tikšanos ar augstas raudzes glezniecību.Savukārt Latvijas Mākslas akadēmijas Mākslas vēstures institūta pētniece Kristiāna Ābele sadarbībā ar izdevniecību Neputns sagatavojusi apjomīgu un pārsteigumiem bagātu monogrāfiju, kas no jauna atklāj noslēpumainā, iepriekš maz izzinātā Latvijas mākslas klasiķa glezniecisko veikumu un starptautisko dzīvesstāstu.