Ziemas saulgrieži sociāldemokrātiem neapšaubāmi ir demokrātiskāki par vasaras saulgriežiem, sevišķi tais vēsturiskajos posmos, kad partijas priekšsēdētāja vietu ieņem kāds Jānis. Kā tu Jāņos sauli un papardes ziedu daudzināsi, ja tavam idejiskam vadonim vārdadiena! Turklāt arī saule pēcjāņos dienu īsina, kamēr ziemassvētkos atved jaunu gaismu, kas ik nākamo dienu pieņemas spēkā.
Mūsdienu sociāldemokrātiem līdzīgi visiem Latvijas pavalstniekiem un viņu senčiem laiks no Ziemassvētkiem līdz Jaunajam gadam dots budēļos iešanai, svarīgu ticējumu ievērošanai, nākotnes zīlēšanai, lielo un mazo esības mīklu minēšanai.
Par budēļiem skaidrāks par skaidru. Līdz meteņiem, tas ir, līdz partijas 2010. gada ārkārtas kongresam sociāldemokrātu budēļtēvam partijas priekšsēdim ķekatnieku čigāniņu bars gan ar līksmām, gan žēlām dziesmām, ar baisām, mīlīgām, smaidošām un nopietnām maskām jāvadā no vienas brālīgas partijas pie otras, lai uz nākamās ražas laiku salaulātos ar cienījamāko kandidāti vai pat vairākām, kas vēl labāk. Partiju būšanā daudzsievību nesauc par grēku, tā ir vienotība. Gribas, protams, tikt pie smukākām un uzticīgākām, patstāvīgām, bet klausīgām, gudrām un tai pašā laikā vientiesīgām līgavām. Taču ideāls tālab ideāls, ka reti piepildās.
Lai iecerētais process ritētu gludi un partijiskās vēlmes piepildītos, Ziemassvētku naktī der ievērot arī senos saulgriežu ticējumus, vismaz tāpēc vien, lai vēlāk nenāktos mocīties pašpārmetumos, ka neesam darījuši visu iespējamo. Piemēram, partijas ģenerālsekretāram, lai nākamgad varētu cerēt uz lielu naudu partijas kasē, ķūķu vakarā derētu ap baznīcu vai namu Aldara ielā 8, jeb, vēl labāk, ap abiem dievnamiem apnest melnu kaķi. Savukārt sekretārei Jaungada naktī uz biroja galda jāatstāj sāls un maize, kur politiskai laimei uz dzīvi apmesties.
Tai pašā laikā, i atbildīgie, i bezatbildīgie LSDSP darbinieki Ziemassvētku vakarā mielodamies, nedrīkstēt pirkstus laizīt, jo pretējā gadījumā tautas ticējums sola, ka viņi bieži pa tiem dabūs vai arī tos apdedzinās.
Izsenis zināms, ka ziemassvētku un arī Jaungada pusnaktī cilvēku balsīs runā dzīvnieku mutes un pat knābji. Tad nu sociāldemokrātu grāmatvedei kādā no šiem mirkļiem būtu svarīgi paklausīties pie KNAB mūriem, ko tie par LSDSP ziedotājiem mēļo.
Vienlīdz vērīgi novērosim, kas partijai pēc Jaunā gada pirmais labdienu dos - Valsts prezidents vai viņa kundze, tas ir, vīrietis vai sieviete, jo vīrietis nozīmējot laimi, kamēr sieviete ne tik lielu. Tiesa, cits ticējums vēsta, ka ar gada pirmo sveicinātāju nākas apprecēties, bet tas mums šoreiz laikam nedraud.
Nākotni šai gadumijā Latvijā zīlēs visi, ar pareģojumiem pilna būs prese, tos riekšavām bārstīs politologi un sacerēs reklāmu meistari. Pat gadījumā ja piepildīsies kaut kas pavisam pretējs, viņi vēlāk apgalvos, ka brīdinājuši. Tātad, sociāldemokrātiem nav vērts aizrauties ar pareģošanu, tikai vajadzīgā brīdī jāpievienojas visa zinātāju korim. Ko tad mums līdzētu kaut vai tautas saulgriežu gudrībās ieteiktā gulētiešana, ja ne ar salmiņu kā senčiem, bet partijas biedra karti mutē? Pat ja to sapnī izņemtu vēlēšanu komisijas priekšsēdis, nav teikts, ka būs nosapņota LSDSP iekļūšana Saeimā.
Cita lieta mīklu minēšana. Tas asina prātu un katrai mīklai atšķirībā no zīlējuma ir pavisam konkrēts atminējums. Ko, piemēram, nozīmē ziemassvētku mīkla Balts kaķis logā lien?
Vai ar to domāts muitnieks, kas sargā likumību uz Latvijas robežas un kā filmās pašaizliedzīgi izgaismo kontrabandista auto salonu? Varbūt runa par uzņēmēju, kas, pa Ieņēmuma dienesta durvīm izdzīts, pa logu lien atpakaļ, lai tikai godīgi samaksātu visu, kas pienākas valstij? Jeb tie ir daudzie čaklie izceļotāji no Latvijas, kas caur Īrijas, Anglijas vai fāterlandes vārtiem kā malēnieši mums drīz nesīs paunām labklājības?
Dzīvē gan man reiz nācies iepazīties ar muitnieku, uzskatīsim, izņēmumu latvju muitnieku saimē, kurš vaļsirdīgi atzinās, ka „grūtajos laikos” izdzīvošanas dēļ ņemot kukuļus. Vispārsteidzošākais gan sekoja – un tas bija jautājums, kad gan Latvijā pienāks laiks, kurā viņš varēšot dzīvot atbilstoši morāles un goda principiem, ko iemācījuši vecāki? Laikam sagadīšanās, bet arī no kāda uzņēmēja, nodokļu krāpnieka esmu dzirdējis apgalvojumu, ka šis ļoti gribot dzīvot valstī, kurā viņam nebūtu jāšmaucas. Un arī klasesbiedrs, kurš melnās miesās raujas Skotijas labā, solījās tūlīt pat atgriezties, kad viņam te būšot sagatavota taisnības un labklājības zeme. Pavisam droši mēs varam uz minētā muitnieka, uzņēmēja un ārzemēs strādājošā latvieša jautājumiem, kad atnāks viņiem pieņemamie laiki, atbildēt: Nekad.
Nekad, ja paši par spīti negodīgiem deputātiem, valstsvīriem blēžiem uzņēmējiem šmaukļiem, nelūkodamies pēc tāltālām laimes zemēm, neuzdrošināsimies dzīvot saskaņā ar vecāku dotajiem tikumiem. Tas ir tik vienkārši un nav tik viegli.
Vai tas vēl iespējams? Šogad Blaumaņa sacerējuma konkursā kāda talantīga meitene Latviju salīdzinājusi ar ledus gabalu, uz kura dreifē noveles „Nāves ēnā” ļaudis. Viņa atzinīgi vērtējusi drosmīgos, godprātīgos un citu labā upurēties gatavos Blaumaņa varoņus, tomēr atklāti pateikusi: „Paldies, bet es uz šī ledus gabala nevēlos palikt!”.
Kāds tomēr paliek un paliks. Balts kaķis logā lien. Šīs ziemassvētku mīklas atminējums ir gaisma un, starp citu, arī tīģeris ir kaķis. Daudziem ar varīgajiem un naudīgajiem mūsdienu Latvijā no baltā kaķa bail kā no nāves. Tomēr gaisma ir nenovēršama, tā jāsagaida.
Lai baltā gaismā ieraugām sevi un tādi arī paliekam!
LSDSP biedrs Dainis Īvāns