Barbara Klemma. Melnbaltā būtība

gadā, kas kļuva par simbolu Jaunajai austrumpolitikai (Neue Ostpolitik), kad Brands centās uzlabot politiskās attiecības ar padomju bloku. Vai jūs uzņemat tikai melnbaltas fotogrāfijas? Tikai melnbaltas. Četrdesmit gadus strādāju avīzei Frankfurter Allgemeine Zeitung, kas ir konservatīva, klasiska, augstas kvalitātes avīze. Tur bija ļoti augstas kvalitātes fotogrāfijas, melnbaltas. Vai melnbaltās ir tuvākas jums? Tās koncentrē saturu. Tās ir viendabīgākas ar drukātajiem burtiem. Turklāt melnbalts arī ir krāsas. Vai jūs arī strādājat ar digitālo fotogrāfiju? Es visu laiku strādāju ar analogo fotogrāfiju. Un es nevēlos mainīt, man ļoti patīk analogo fotogrāfiju īpašības. Tehnika, uzņemot gan digitālo, gan analogo, ir vienāda, bet rezultāts ir kas cits. Analogajām ir cits dziļums, kvalitāte, iespējams, ir perfektāka digitālajai fotogrāfijai, taču tā ir pārāk perfekta. Kas slikts ar perfekciju? Tas tāpat kā mūzikas ierakstiem - ja salīdzina digitālos diskus ar vinilu. Mūzika kompaktdiskos ir sterila. Dzirdēt skaņas no vinila ir kas cits. Es domāju, ka tas ir bagātāks skanējums. Taču jūsu bijušie kolēģi pāriet uz digitālo formātu? Es saprotu, ka avīzei tas jādara. Man nav nekādu iebildumu pret digitālo fotogrāfiju, bet man patīk analogā. Esmu pietiekami veca un vēlos palikt ar analogo fotogrāfiju. Jūs sevi uzskatat par mākslas fotogrāfi vai reportieri? Par reportieri. Kāda ir atšķirība? Ja cilvēki to uzskata par mākslu, mani tas priecē. Bet galvenais ir darīt labu darbu. Kad reportāža kļūst par mākslu? Ja kompozīcija ir perfekta. Un arī saturs. Kā jūs spējat radīt šādus foto? Ir pilns ar reportieriem, bet ļoti nedaudzi no viņiem rada šādus attēlus. Ir jābūt ļoti ātram. Ir jāsaprot, kas notiek, jāsaprot kompozīcija, kā to atveidot. Ir svarīgi atrast pareizo ainu, to vienu ainu, kas prezentē notikumu. Tas nav kā žurnālos - uzbildēt vairākas bildes. Avīzē ir tikai viena. Kura bija tā fotogrāfija, kura padarīja jūs slavenu? [Villija] Branta un [Leonīda] Brežņeva tikšanās. Tas bija Austrumu atvēršanās sākums, iemesls tam, ka mēs sēžam šeit Rīgā. Kādas ir jūsu iecienītākās tēmas? Politiskās un sociālās. Taču politiskās bildes nav vien tās, kur redzami politiķi, bet tās, kuras esmu bildējusi visā pasaulē, dokumentējot nabadzīgos cilvēkus, atainojot sociālās attiecības, kādās cilvēki dzīvo. Kas jūs fascinē politiskajā fotogrāfijā? Jau tad, kad biju jauna, mēs ģimenē lasījām Frankfurter Allgemeine Zeitung un diskutējām par politiku. Arī manam vīram psihoanalītiķim bija sevišķa interese par politiku. Jūs fascinē vara? Es nekad neietu politikā. Es vienmēr esmu bijusi varas kritiķe. Ja jūs fotografējiet politiku, jums jābūt distancētai no tās. Tas vispār ir svarīgi, ja gribi uztaisīt labas bildes. Vai, jūsuprāt, ir kas tāds ko fotogrāfija spēj, bet cilvēka acs nespēj uztvert? To ir grūti pateikt, bet fotogrāfija spēj uztvert tikai vienu sevišķu momentu. Tā ataino pasauli mirklīgāk, koncentrētāk nekā cilvēka acs, kas vienmēr skatās apkārt. Ir jāizdara arī izvēle, kuru attēlu jūs rādīsiet publikai. Fotogrāfija nekad nav objektīva, tā ir autora izvēle. Kā to var samierināt ar patiesības momentu, kas reportāžai jāiemieso? Moments eksistē vienmēr, bet, vai tas tiešām ir īstais moments, to nevar pateikt nekad. Ja jūs saņemat reakciju no fotogrāfijas skatītājiem, un viņi sniedz līdzīgu vērtējumu, jūs esat pietuvojies patiesības momentam. Vai kāda jūsu fotogrāfija ir ietekmējusi politikas kursu? Labēji radikālo bilde ar neglītu, resnu vīrieti 1969.gadā. To nopublicēja Frankfurter Allgemeine Zeitung un Spiegel un pēc tam arī ārzemju prese. Toreizējais ārlietu ministrs man pateica, ka šī bilde liedza nacionālajiem demokrātiem (NPD) tikt parlamentā. Viņi netika pāri 5% barjerai. NPD līderis atzina, ka šīs fotogrāfija ir nodarījuši daudz ļauna partijai. Vai jūs tagad vēlētos bildēt, teiksim, Gruzijā? Es neredzu sevi kā kara fotogrāfi. Esmu pārāk bailīga. Esmu bijusi draudīgās situācijās, piemēram, Irānā. Un man tas nepatika, negribēju vairs just bailes un apdraudējumu. Pat jūsu politiskās fotogrāfijas ir savā veidā omulīgas. Vai jūs meklējat šīs siltās sajūtas arī politiskajās ainavās? Katrs fotogrāfs spēj bildēt tikai savu redzējumu. Man vienmēr šķitis, ka vienkāršie cilvēki ielās ir interesantāki nekā bagātie un varenie. Bet es neesmu pārliecināta, vai šī ir īstā atbilde. Man arī ir bilde, kur Reigana vizītes laikā policisti dauza demonstrantus. Vai jums patīk Lenijas Rīfenštāles fotogrāfijas? Manuprāt, viņa bija ļoti laba fotogrāfe, taču viņu izmantoja politiķi un viņa palīdzēja celt nacistu mītu. Es nekad nesapratu, ka viņa to neatzina pēc kara. Šķiet, viņai digitālā fotogrāfija būtu piemērota? Viņas bildes bija tik perfekcionistiskas un panorāmiskas. (Iesmejas) Iespējams, jo jau no paša sākuma Lenija Rīfenštāle izmantoja katru jauno tehniku un bija perfekta tehniķe. Manuprāt, viņa noteikti būtu pievērsusies digitālajai fotogrāfijai. Vai digitālā fotogrāfija un attēlu apstrāde ir mainījusi attēla raksturu un realitāti? Digitālā manipulācija žurnālistikai ir bīstama. Šīs tehnikas tiek izmantotas, lai taisītu nepatiesus attēlus. Ko jūs Ludzā stāstījāt studentiem? Es skatījos attēlos, un tur bija ļoti plašs spektrs dažādu fotogrāfiju. Biju pārsteigta par to augsto kvalitāti, lai arī pasniedzēji man stāstīja, ka daudzi studenti sākumā bija zemā līmenī. Man tiešām patika tur uzturēties, Ludzas atmosfēra. Tieši pirms robežas, Latvijas galā, notiek ļoti interesanta attīstība, un es ceru, ka šis panākumu stāsts tur turpināsies.