Viņi ir nolēmuši, ka par smagu fizisku darbu TUR viņi nopelnīs vairāk kā SAVĀ VALSTĪ.
Latvijā viņiem, mūsu Latvijas iedzīvotājiem, nereti ir gan profesija, gan cieņa, bet TUR, jā, lielāka alga, vairāk iespēju, taču, - cik bieži tā ir arī vienkārši neticība sev un apkārtējiem te, LATVIJĀ? Nevēlēšanās līdzdarboties, arī pašam uzņemties atbildību par valsti, ne tikai paģēroši pieprasīt un apvainoties. Dusmoties par ekonomisko līkni un nepopulāriem lēmumiem, kas jāpieņem jebkurā gadījumā, lai nenonāktu maksātnespējīgo sarakstā.
Jā, Latvijā ieilgušās dzīres ir pamatīgi sašķobījušas vērtības un tagad maina arī daudzu ģimeņu likteņus. Labie piemēri mijas ar šokējošiem. Ir ārsti, kas arī citur kļūst par ārstiem, un ir ārsti, kas aizbrauc, lai aizmirstu savu profesiju. Ir medmāsiņas, kuru vienīgā iespēja dzīvot cilvēka cienīgu dzīvi ir darbs citā citvalstībā. Un ir mūsējie, kuri vienkārši dodas strādāt citur, jo tur esot labāk un, ja ne labāk, tad – savādāk. Bez komentāriem, argumentiem un loģikas. Katram ir sava – izdzīvošanas vai bēgšanas motivācija.
Mani nepamet sajūta, ka Latvijas sabiedrība pati pēdējā laikā veiksmīgi ir uzturējusi dzīvu bēgšanas motivāciju. Ja pārsvarā uzdodam jautājumu "kāpēc Tu paliec?", tad, vai jau ar jautājumu vien, mēs automātiski nepārvelkam svītru jebkādai ticībai, ka Latvija ir valsts, kurā ir vērts dzīvot un - kurai ir nākotne?