Autors un Edgars Jaunups ( partija „Jaunais Laiks”).
JAUNUPS: Ikvienai sarežģītai problēmai vienmēr ir iespējams atrast it kā vienkāršu risinājumu. Taču ļoti bieži vēlāk atklājas - tas ir kļūdains
AUTORS: Reizēm atklājas, ka arī sarežģīts risinājums ir kļūdains...
JAUNUPS: Liela sabiedrības un tikpat liela politiķu daļa saskata "vienīgo pareizo" ceļu, lai novērstu, pirmkārt, jau valdību nestabilitātes iemeslus, tautas vēlēta prezidenta institūta ieviešanā. Vieni runā par parlamentāras valsts saglabāšanu un prezidentu ar nedaudz lielākām pilnvarām ("Pilsoniskā savienība"), citi – pat par prezidentālu valsti, kur prezidents vadītu izpildvaru (zvērināts advokāts A.Grūtups).
AUTORS: Uz to pusi jau ir. Manuprāt, tam pamatā ir divas lietas. Pirmā – vienas sabiedrības daļas vēlme domāšanu par kopējām lietām un, līdz ar to, atbildību par risinājumiem uzvelt kādam citam, ko vēlāk, pēc apstākļiem, varētu slavēt vai gānīt. Otra – daudziem, tajā skaitā arī man, nepieņemama šķiet pārāk biežā valdību maiņa. Aina nav pozitīvas emocijas raisoša - laikā no 1990.gada maija ir bijušas 15 valdības, vidējais valdības mūža ilgums – apmēram 14 mēneši: I.Godmanis - 39 mēneši, V.Birkavs - 13, M.Gailis - 13, A.Šķēle -15, A.Šķēle - 6, G.Krasts - 13, V.Krištopāns - 9, A.Šķēle - 10, A.Bērziņš - 30, E.Repše - 16, I.Emsis - 9, A.Kalvītis - 23, A.Kalvītis - 13, I.Godmanis - 15, V.Dombrovskis - pašreiz 8.
JAUNUPS: Daudz esmu domājis, gan piedaloties valdību veidošanas procesos, gan vērojot kārtējās valdības krišanu, par to, kāpēc pie mums tā notiek?
AUTORS: Tas ir ļoti būtisks jautājums – kāpēc? Es arī par to daudz esmu domājis. Atbildot uz šo jautājumu, mēs sāksim izprast, kā iespējams situāciju labot.
JAUNUPS: Viens liels iemesls ir tas, ka gandrīz jebkurš cilvēks, kas ticis ievēlēts Saeimā, četrus gadus jūtas patiesi pasargāts. Varu to apgalvot pēc paša pieredzes.
AUTORS: Kas ir domāts ar vārdiem – „jūtas patiesi pasargāts”? Vai tad deputātam tā nav jājūtas? Nevar taču deputāts pirms katra balsojuma trīsreiz skatīties apkārt un zvanīt radiniekiem, kā balsot! Es pieņemu, ka Jūs esat domājis – „patiesi pasargāts no atbildības par lēmumiem”. Tad man ir jāsaka, ka neesam izraudzījušies pareizos deputātus. Kas tā domā, tos nevajag vēlēt par deputātiem. Deputātam ir jāgrib un jāvar analizēt, lemt un atbildēt. Šajā sakarā manī dīvainas emocijas izraisīja informācija:
„Paredzams (pēc K.Šadurska kļūšanas par Eiroparlamenta deputātu – Autora piezīme), ka Saeimas deputāta mandātu no JL iegūs ārsts un sporta zinātnieks Kārlis Strēlis, kurš jau bijis 8.Saeimas deputāts. Pirms viņa tiesības uz Saeimas deputāta vietu būtu Olafam Pulkam un Aigaram Pētersonam, tomēr viņi, tāpat kā K.Strēlis, ievēlēti Rīgas domē un neriskē pamest domnieka krēslu nepilnu gadu pirms Saeimas vēlēšanām. „Labāk zīle rokā, nekā mednis kokā,” joko Strēlis.”
Kaut kā dīvaini sanāk – cilvēkiem ir tiesības kļūt par valsts augstākās institūcijas deputātiem, bet viņi nemaz negrib! Labāk sēdēt pašvaldībā un domāt par sniega tīrīšanu, nekā lemt par valsts budžetu un uzklausīt valdības atskaites... Man šķiet, ka šādus cilvēkus nevajadzētu virzīt uz Saeimu, no tādiem arī rodas liela daļa problēmu.
JAUNUPS: Ārkārtas vēlēšanas pie mums nav bijušas, bet tās ir apstāklis, kas daudz kur demokrātiskajā pasaulē kalpo kā līdzsvara elements, lai nodrošinātu lielāku ievēlēto atbildības līmeni vēlētāju priekšā. Ārkārtas vēlēšanas ir sabiedrību un politiķus tai skaitā skolojošs process. Absolūta nepieciešamība, bez kā demokrātija valstī nemaz nespēj īsti nobriest.
AUTORS: Cik noprotu – ārkārtas vēlēšanas kā tāds iebaidīšanas elements, tā teikt, nedusi, deputāt, uz lauriem, varam padzīt pavisam drīz! Es uzskatu, ka bailes nav pareizais stimuls labu darbu darīšanai. Esmu lasījis, ka pasaules izlūkdienestu praksē aģenti, kas piekrituši sadarboties baiļu ietekmē ir krietni mazāk un darbojas vājāk kā tie, kas uzskata savu rīcību par misiju. Kaut gan, neliels pēriens reizēm arī neskādē! Prezidents jau pavasarī draudēja „ar rīkstēm”, bet deputāti kaut kā pielabinājās.
JAUNUPS: Problēmas risinājuma priekšlikums diskusijai: ja parlaments izsaka neuzticību paša iepriekš apstiprinātai valdībai, tad tas automātiski nozīmē ārkārtas vēlēšanu izsludināšanu. Premjers var demisionēt pats – veselības vai jebkura politiska iemesla dēļ. Taču, ja parlaments izsaka neuzticību valdībai, tad - jaunas vēlēšanas. Un loģika ir – parlaments šo valdību apstiprināja un līdz ar to uzņēmās atbildību par tās darbu. Tātad – izvērtēja premjera kandidatūru, ministrus, valdības deklarāciju u.tml. un deleģēja atbildību līdz nākamajām vēlēšanām, apzinoties, ka, ja centīsies valdību "noraut", tad priekšā būs "saruna" ar vēlētāju ārkārtas vēlēšanās. Esmu pārliecināts, ka pie šāda regulējuma mums nebūtu bijuši virkne "pagaidu" premjeru un valstij nozagtu gadu. Padomājiet, pirms noraidiet!
AUTORS: Šāda diskusija man sāk patikt! Pat, ja gribēšu noraidīt, vajadzēs argumentēt. Pamēģināšu!
Piedāvātais modelis fundamentāli izjauc varas līdzsvaru starp Saeimu, valdību un Valsts Prezidentu. Parlaments valsts varas hierarhijā atrodas visaugstāk, jo tam ir tautas – visu vēlētāju mandāts. Kā atsvars parlamenta „visatļautībai” ir Valsts Prezidenta tiesības to atlaist. Ar kvalificētu vairākumu Saeima var atlaist Valsts Prezidentu, bet tagad sanāks, ka Ministru prezidents ir vēl ievērojamāka figūra, jo to var atlaist tikai reizē ar Saeimu! Izveidosies jau 3 līdzvērtīgi varas centri, tas vienā valstī ir pa daudz. Esošajām normām par to, ka Valsts Prezidents var sasaukt valdības sēdes, ietekmēt tās darbu tad nebūs nekādas jēgas, jo Ministru prezidents aiz Saeimas automātiskas atkāpšanās draudiem var noslēpties kā aiz Ķīnas mūra – Saeima drīzāk atlaidīs Valsts Prezidentu kā atkāpsies pati. Ja atbalstam šo piedāvājumu, tad jāraksta jauna Satversme. Iespējams, ka valdības nemainīsies tik bieži, bet cena par šādu it kā stabilitāti var izrādīties neadekvāti augsta. Ja atsaucamies uz Jūsu paša vārdiem, tad valdības vadītājs un ministri gan varēs justies „patiesi pasargāti”. Valdības vadītāja atskaitei Saeimai vairs nebūs nekādas jēgas, jo deputātiem būs divas iespējas – vai nu to apstiprināt, vai brīvprātīgi nolikt mandātu.
Protams, kritizēt citu priekšlikumus ir vieglāk nekā pašam kaut ko izdomāt. Pamēģināšu arī to.
Jūs rakstāt, ka mums ir bijusi virkne „pagaidu premjeru”. Vajadzēja nosaukt vārdus, tad varētu par to diskutēt. Es par šādu „pagaidu premjeru” varētu nosaukt Šķēles otro valdību. Atcerēsimies apstākļus, kādos tā radās – Šķēle zvana Ulmanim uz pili, laikam kaut kas nav kārtībā ar telefona līnijām, viens otru ne tā saprot un premjers ar milzīgu pompu demisionē. Ļoti labi, tās ir viņa tiesības. Kas notiek pēc aptuveni nedēļas? Šķēle atkal tiek nominēts! Kā tad tā, gribas vaicāt, tikko demisionēja, negribēja strādāt, bet pēc dažām dienām jau atkal gatavs rauties cīniņā? Šķēlem tas vispār ir raksturīgi – viņa uzvedība atgādina tādu klīrīgu vecmeitu, kurai nepārtraukti vajag, lai viņu lūdzas un ievēro, man jau skaits sajucis visām viņa promiešanas un atgriešanās strādāt reizēm... nedaudz traģikomiski. Labi, liksim mierā Šķēli, ne jau viņš pats sevi atkārtoti nominēja un par sevi nobalsoja. Tātad, priekšlikums - par premjeru nevar atkārtoti nominēt demisionējušo. Jautājums – vai tas ir jāraksta likumā? Es sliektos teikt, ka nav, manuprāt, tā ir pašsaprotama lieta. Saeima jau pati gan pieņem likumus, gan apstiprina premjerus. Lūk, ja būtu nedaudz augstāka politiskā kultūra, par vienu šādu „pagaidu premjeru” būtu mazāk.
Es kādreiz izvirzīju diskusijai ideju, ka gadījumos, ja valdība demisionē, tad nākamajā valdībā nevar strādāt iepriekšējie ministri. Loģika būtu šāda – par valdības darbu politiski atbildīgi ir visi ministri, ja reiz izsaka neuzticību valdībai – laikam slikti strādājuši. Demisionēšana ir vai nu uzticības zaudēšana, vai pašu konstatēšana, ka netiek galā ar darbiem. Tad tieši vajag atpūsties, uzkrāt spēkus un pēc sekojošās valdības maiņas atkal varēs uzlocīt piedurknes. Citādi veidojas dīvainas situācijas – demisionē valdība, bet ministri, braši apmainījuši portfeļus, rullē tālāk! Kas bija veselības ministrs, tagad ir aizsardzības, kas bija zemkopības – ir finansu, un sākas viss no gala... Šāda sistēma liktu valdības locekļiem rūpīgāk pārdomāt gan iesaistīšanos tajā, gan demisiju rakstu mētāšanu.
Man iebilda - ja premjers ir slikts, tas nenozīmē, ka ministrs slikti strādā. Piekrītu, nenozīmē. Arī mana izvirzītā versija nav ideāla, drīzāk tā ir mazākā ļaunuma izvēle. Vēl viens pretarguments – Saeimai ir tiesības par ministru iecelt jebkuru personu, kuru tā uzskata par vajadzīgu. Jā, grūti iebilst.
Pagaidām man šķiet, ka likumdošanas izmaiņas nevar atrisināt mūsu apspriestās problēmas. Kā izteicās Publisko tiesību institūta dibinātājs Arvīds Dravnieks – sabiedrībā valda tikumi, nevis likumi. Nevajag visu problēmu cēloni meklēt likumdošanā un katras problēmas novēršanai rakstīt jaunu likumu. Laikam jau arī šī valdību nestabilitāte atspoguļo visu mūsu domāšanas un uzvedības nestabilitāti un vienīgais veids, kā to pārvarēt, ir pašiem pilnveidoties. Citi iebildīs – nekas nesanāks, gadījums ir bezcerīgs. Nekas, cerība mirst pēdējā.
JAUNUPS: Piektdien redzēju nopietna pētījuma rezultātus, kas atklāja, ka sabiedrības mazākums ir par "vadonismu". Priekšlikumam atbalsts ir gana liels, taču mazāks nekā komandas piekritēju. Tā laba ziņa.
AUTORS: Pilnībā pievienojos, šajā jautājumā mūsu domas sakrīt. Paldies par diskusiju! Uz tikšanos nākamajos strīdos!