"Jā, ar Krieviju ir jādraudzējas, bet ar kuru Krieviju – Putina vai Poļitkovskas Krieviju?" retoriski jautāja Gliksmans.
Šonedēļ Briselē ir iespējams ieraudzīt šīs abas Krievijas.
Putina Krieviju pārstāv krievu imperiālisti un viņu nolīgtie "eksperti" - vēstnieks NATO Dmitrijs Rogozins, nacionālistiskā politiķe un vēsturniece Natālija Naročņickaja un Tatjana Ždanoka. "Putina sistēma" mēģinās pievērst uzmanību grāmatai "Iespēja izdzīvot: Minoritāšu tiesības Igaunijā un Latvijā", kurā attaisnos Krievijas un PSRS īstenoto pārkrievošanu un nomelnos Latvijas un Igaunijas tautu Eiropas izvēli un politiku. Attaisnojumam kalpo atsauce uz Krievijas vēsturiskajām tiesībām pār Baltijas valstīm, kuru "iekļaušana PSRS 1944. gadā nebija, kā daudzi mūsdienās apgalvo, kails piemērs par krievu agresiju, bet gan tās situācijas atjaunošana, kura pastāvēja gadsimtiem ilgi un kuru jebkurā gadījumā atbalstīja ievērojama daļa".
Annas Poļitkovskas Krieviju pārstāv cilvēktiesību aktīvists, biedrības Memoriāls priekšsēdētājs un ievērojams padomju disidents Sergejs Kovaļevs un vēsturnieks Jurijs Afanasjevs, kuri šonedēļ Eiropas Parlamentā stāsta par Putina sistēmas kroplībām un aicina Eiropas intelektuāļus uz solidāru pretestību Kremļa režīmam un Rietumvalstu monopolistu merkantilajiem darījumiem ar Putinu.
Tiktāl viss it kā būtu skaidrs, tā teikt, ideju cīņa un viedokļu daudzveidība...
Tomēr mani nodarbina cits jautājums – kuru Latviju un kuru Eiropu pārstāv Tatjana Ždanoka un cik Latviju patiesībā ir Latvijā. Cik ir pašu bāleliņu, kas patriotiskus vārdus skandēdami, tomēr aizrautīgi ļaujas Krievijas "maigajai varai" un vēl mēģina pārliecināt tos, kas pagaidām šaubās, par gaidāmajiem ekonomiskajiem labumiem – mūsdienīgām piena upēm ķīseļa krastos, kas, "ja tik pareizi runāsim ar Krieviju", plūdīs arī tepat Latvijā.
Starpkaru periodā Latvijā arī bija divi strāvojumi - "rietumnieki" un "austrumnieki". "Rietumnieki" bija par sadarbību ar Eiropu, "austrumnieki" - ar Padomju Savienību. Cik melno ikru un šņabīša PSRS vēstniecības pieņemšanās gan netika apēsts un izdzerts, līdz latviešu uzņēmēji, žurnālisti un intelektuāļu sāka ticēt, ka padomija ir mūsu valsts īstenais draugs! Protams, ka tas bija vieglāk, nekā pacelt Latviju līdz tādai izcilībai, lai mēs spētu līdzvērtīgi konkurēt Eiropā. Tā nemanot pienāca 1940.gads...
Šoreiz nebūs 1940.gada, jo ir cits laiks. Šoreiz 1940.gads briest mūsu prātos un sirdīs, tāpēc šodien tik viegli var "ieviesties" valstī, kuras tauta netic sev un kuras politiķus tik viegli ir padarīt par "savējiem". Ir arī citi līdzekļi, kā "maigo varu" nobriedināt līdz īstai varai - arvien pieaugoša Krievijas plašsaziņas līdzekļu ietekme, netīrās naudas ieguldījumi, "gāzes adata", savstarpēji izdevīgi darījumi ar "politbiznesmeņiem" un to politisko panākumu veicināšana.
Ja vēl "maigajai varai" talkā nāk mūsu pašu tautas brāļi, kas stāstīdami stāsta, cik ļoti latvju tautai vajag īstu saimnieku un vadoni, tad paliek baigi no tām vēsturiskajām paralēlēm, kuras reiz jau Latvijā piedzīvotas...