Dzejolis par moderno arhitektūru

Struktūras autors, Šveices mākslinieks Dāvids Kašo (Davide Cascio) (32) ar šo instalāciju, kas apskatāma līdz 11.XI, runā par arhitektūras pamatformām. Tās ir formas, kas vieno arhitektūras modernisma pionieri Lekorbizjē un Martu Staņu, latviešu pēckara modernās arhitektūras pamanāmāko pārstāvi. "Šī instalācija ir sava veida paviljons. Es vēlējos izmantot to, kas ir telpā," skaidro autors. Piemēram, viņš noskrūvējis padomju dienasgaismas lampas un ievietojis tās instalācijā. "Ideja ir uztaisīt kaut ko jaunu no vecā. Latvija man ir jauna zeme, un es cenšos izmantot iespaidus, ko tajā gūstu. Īpaši no šīs ostas teritorijas. Darbs ir trīsdimensionāla telpa, kurā var ieiet." Kašo ir gleznotājs, kurš strādā ar kolāžām un ir ieinteresēts modernistu arhitektūrā. "Modernisma periodā arhitekti mēģināja piedāvāt kaut ko jaunu sabiedrībai. Arhitektūrai jāspēj nest lielas pārmaiņas," domā Kašo. "Šajā telpā ir kas simbolisks, tai pašā laikā arī solījums padarīt dzīvi komfortablāku. Šie apsvērumi ir svarīgi arī mūsu dzīvē." Izstāde Rīgā ir daļa no izstāžu cikla, kas notiek arī Bāzelē, Boloņā un Londonā. Visu šo izstāžu pamatu veido Lekorbizjē Jaunā gara paviljons, kas nu jau ir nojaukts. Minētā paviljona pamatdoma ir modulāra sistēma, kas to ļauj palielināt par vairākstāvu ēku. 1925.gadā šis paviljons tika prezentēts Parīzē Starptautiskajā lietišķās mākslas izstādē kā jauna arhitektūra jaunam cilvēkam un jaunam laikam. Lekorbizjē tēma tika pieskaņota katrai pilsētai, meklējot tajā ideoloģiskas un formālas arhitektūras līdzības ar slavenā arhitekta darbiem. Rīgā fokuss tiek likts uz arhitekti Martu Staņu, īpaši viņas darbu privātās arhitektūras sfērā. "Šī telpa nav neitrāla, tai ir vēsture," viņš komentē. Vai Ēdnīcas telpa patīk? Mākslinieks iesmejas: "Beigās tomēr jā. Man patīk tās attiecības ar ostu." Rīgai veidotās instalācijas pamats ir modulāra formu un elementu sistēma, ko iedvesmojusi jau minētā telpas specifika un M.Staņas arhitektūra. Tās ir skaidras ģeometriskas konstrukcijas, kas veido patstāvīgu telpu jau esošajā izstāžu zālē. D.Kašo interesē pamatformas. Ģeometriskas formas, kas gadsimtu laikā ir nogulsnējušās sabiedrības uztverē, kā arī "abstraktas sistēmas, sabiedrības utopijas, kas gan pagātnē, gan tagadnē veido un ietekmē sabiedrību arī literatūras un reliģijas veidolā". Kā zināms, Lekorbizjē, no kā Kašo iedvesmojies, daudzu kritiķu uztverē simbolizēja arī modernisma galējības, kas izpaudās dažu viņa darbu nehumānajās un utilitārajās dimensijās. D.Kašo norāda, ka viņa paša konstrukcija drīzāk ir konservatīva. Viņš izmantojot koku, tradicionālu materiālu. Tādējādi Kašo meklē radniecību ar citu, daudz humānāku Lekorbizjē darbu — Cabanon, askētisku koka mājeli/būdu jūras krastā Francijā, kurā arhitekts reizēm strādājis. Tāpat arī Staņas darbībā Kašo vispirms interesē slavenās latviešu arhitektes koka vasarnīcas ārpus Rīgas. "Lekorbizjē ir pretrunīgs arhitekts," saka Kašo. "Viss, kas ir interesants, bieži arī ir pretrunīgs. Mani fascinē modernisma ideja piedāvāt kaut ko jaunu. Taču daudz kas tika arī pārprasts. Iespējams, slikta pasnieguma dēļ. Modernismam vajadzētu būt individuālākam. Katram cilvēkam tiek dota iespēj kaut ko piedāvāt. Mums nevajag jaunus kolektīvus piedāvājumus.