Tad pēc dažām dienām Krievija līdzīgu vienošanos noslēdza ar Serbiju - par šīs valsts naftas kompānijas NIS akciju kontrolpaketes pārdošanu Krievijas enerģētikas koncernam "Gazprom", jau pieminētā gāzes vada projekta "South Stream" būvniecību, kā arī par gāzes krātuves būvniecību Serbijā.
Šī kārtējā nostiprināšanās Eiropas enerģētikas tirgū kontekstā ar kopējo Krievijas energoresursu eksporta apjomu Eiropas tirgū un „Šrēdera projektu” rada pamatu virknei konceptuālu jautājumu par ES kopējām interesēm. Šoreiz tos pat nevēršot pret Krieviju (ir prece, ir pircējs un laba cena - kāpēc gan šo situāciju neizmantot?), bet gan ES virzienā:
- Kā Bulgārijas, Itālijas un Vācijas darbība enerģētiskās atkarības no Krievijas palielināšanā saskan ar ES kopējo enerģētikas politiku? Ja Vācijai, Austrijai, Itālijai un citām „vecajām” ES valstīm ir pietiekami daudz alternatīvu, tad Bulgārija nu ir vēl atkarīgāka no viena piegādātāja, tātad teorētiski - vadāma. Kā pareizi to nosaukt – ekonomiskā okupācija vai šīs ES valsts integrācija vienotajā Krievijas energosistēmā?...
- Ja atceramies gāzesvada piegriešanas faktu Ukrainā pēc kaimiņvalsti neiepriecinošiem vēlēšanu rezultātiem, – vai, kļūstot aizvien atkarīgāka no energoresursu piegādēm, arī ES kopumā (ne tikai kāda atsevišķa valsts, kā Bulgārija) nekļūs piekāpīgāka cilvēktiesību, Kosovas neatkarības un citos jautājumos? Tātad - kāda būs ES samaksa par pieaugošo atkarību?
- Vai atšķirīgās intereses energoresursu piegāžu jautājumos neradīs būtisku plaisu ES valstu vidū? Vai ES gāzesvada projekts „Nabuko” būs konkurētspējīgs ar vairāku ES valstu aizvien pieaugošo interesi par sadarbību ar Krieviju? Varbūt enerģētiskās intereses ar laiku kļūs nozīmīgākas par tām, kas pamatā ES integrācijai?
Atbildes gan uz šiem jautājumiem ne no viena negaidu. Svarīgāk, lai kāds par tiem aizdomātos. Citādi vienā brīdī ES valstis aptvers, ka iejūgtas milzu pajūgā un ka vadības groži – naftas un gāzes vadi – ir visi vienās, pie stingra tvēriena radušās rokās.