Glābjot nevar nogremdēt

Vēl pirms pāris gadiem varētu droši teikt: ja bankas nav spējīgas pārfinansēt savus sindicētos kredītus, tad tās ir sliktas bankas un valstij tur nav ko iejaukties. Pašreizējās pasaules finanšu krīzes apstākļos šo kredītu pārfinansēšana Latvijas bankām varētu izrādīties problemātiska, turklāt vairumā gadījumu ne jau pašu banku vainas dēļ. Piedāvātā valsts garantiju shēma atvieglotu kredītu pārfinansēšanu par zemākām procentu likmēm. Lētāka banku pārfinansēšanās būtu izdevīga bankām un to klientiem, un galu galā valsts ekonomikai kopumā.  Finanšu krīzes apstākļos valdībai ir jārīkojas ātri un apņēmīgi, pretējā gadījumā problēmas strauji samilzt un situācija kļūst nekontrolējama. Tomēr, arī ātri rīkojoties, nedrīkst aizmirst vairākus pamatprincipus.Pirmkārt, garantiju shēmu vajadzētu attiecināt tikai uz bankām, kurām nav problēmu ar maksātspēju, pretējā gadījumā labāk uzreiz ķerties pie šo banku sanācijas. Par banku biznesa risku uzņemšanos valstij jāsaņem attiecīga riska prēmija. Nav nekāda pamata uz nodokļu maksātāju rēķina izsniegt bankām dāvanas.Otrkārt, jānodrošina valdības kontrole pār atsevišķiem banku lēmumiem. Nav runas par iejaukšanos banku ikdienas darbā, bet valdības pārstāvjiem jābūt iespējai bloķēt lēmumus par aktīvu izvietojumu u.tml. Pretējā gadījumā pastāv risks, ka bankas aktīvi aizplūst nezināmā virzienā, bet kreditori gala rezultātā vēršas pie valsts kā garantijas sniedzēja. Der atcerēties arī ASV pieredzi, kur, saņemot valsts atbalstu, bankas izmaksāja dāsnus atlaišanas u.c. bonusus izpildvadībai un dividendes akcionāriem.Treškārt, jābūt sapratnei starp bankām un valdību (memorandā vai tml.), ka šis ir ārkārtas instruments un tā izmantošanai ir arī nelabvēlīgas sekas - tas var kaitēt banku prestižam, uzticamībai utt. Nedrīkst nonākt pie prasībām "vēl, vēl, vēl, vairāk, vairāk, vairāk". Piemērs nav tālu jāmeklē. Tiklīdz Latvijas Banka ekonomikas stimulēšanas vārdā nebūt ne tik pakāpeniski un apdomīgi samazināja rezervju prasības, Latvijas komercbanku asociācijas prezidents T.Tverijons publiski skaidroja, ka patiesībā to vajag darīt nevis tā, kā Latvijas Banka, bet radikāli. Ja banku pārstāvji pat publiski pauž neapdomīgi radikālus viedokļus, tad finanšu stabilitātes problēmas dziļākā sakne nekur nav pazudusi.Ceturtkārt, līdz ar garantiju sniegšanu, valsts uzņemas ne vien banku biznesa riskus, bet arī signalizē pasaules tirgiem par valsts banku sistēmas problēmām, ja bankas piesakās uz šiem instrumentiem. Saprotams, ka šāda situācija neveicinās investīciju pieplūdumu Latvijai. Pašreizējā situācijā gan valsts atbalsts finanšu sistēmai tiek sniegts daudzās valstīs un uz šī fona Latvija īpaši neizcelsies.Gadījumā, ja situācija nonāk līdz kādu banku sanācijai vai, vēl ļaunāk, prasībām pret valsti kā garantijas sniedzēju, aktualizējas jautājums par līdzekļu piesaistes cenu un apjomu. Laikā, kad Latvijai neilgā laika posmā ir atkārtoti pazemināts kredītreitings, lēti aizņemties neizdosies. Latvijas valsts, salīdzinot ar banku sistēmas saistībām, ir maza, t.i. saistību segšana var ietekmēt pašas valsts vērtējumu un stāvokli. Pērkot un dzerot zāles, jādomā par blakusefektiem, kas var būt smagi.Latvijas Banka ir skaidri paudusi apņēmību nodrošināt lata stabilitāti. Attiecīgi, banku likviditātes situācijas uzlabošanai Latvijas Banka nevar izmantot tādus instrumentus kā vērtspapīru ķīlu klāsta paplašināšana (_eligible assets_), iekļaujot tajos visādu makulatūru. Vienīgais liela apjoma likviditātes iepludināšanas instruments būtībā ir tikai ārējā aizņemšanās uz pietiekoši ilgu laiku. Tomēr te jārēķinās gan ar nelabvēlīgo situāciju pasaules finanšu tirgū, gan ar nepieciešamību finansēt valsts budžeta deficītu.Valsts atbalsts finanšu sistēmas stabilizācijai, protams, ir nepieciešams. Tomēr, uzņemoties banku sistēmas riskus, valdībai jāizvērtē savas spējas nest to, ko tā grasās celt. A.Kalvīša valdības bezatbildīgās politikas dēļ, kad pat pie IKP pieauguma divciparu rādītājiem netika sabalansēts valsts pamatbudžets, pašreizējas valdības iespējas ir samērā ierobežotas.