Godaprāts

Ja tam vēl pievienojam nemākulību un muļķību, tad „laimīgi” esam nokļuvuši Eiropas krīzes dziļākajā bedrē. „Sestdienā” lasām RD Labklājības departamenta Veselības pārvaldes vadītāja Mārtiņa Rempes izsaucienu: „Nevienu neinteresē veselības sistēma, bet tikai partijas vai grupas intereses”. Tas teikts par vienu no jomām, bet līdzīga situācija ir visur. Partijas, kuras bīda savu vadoņu un finansētāju intereses, Latvijā kļuvušas par lielāko šķērsli valsts uzplaukumam. Turpināties tas nevar, bet ko darīt? Visiem zināmā nelaime ir tā, ka Latvijā nokļūšana pie varas „tradicionāli” dod iespēju nokļūt pie nodokļu maksātāju naudas, ar to „ļoti brīvi” rīkoties samudžinātās valsts pārvaldes un ne mazāk samudžinātās likumdošanas ietvaros. Tas nu visiem „elites” locekļiem ellīgi iegaršojies. Tādēļ valdošo partiju rindās kaut kā neredzam politiskus darboņus, kuri būtu darbos pierādījuši, ka ir partiju interesēm pāri stāvoši valstsvīri. Uz horizonta profilējas „veiklie zēni” - kombinatori. Kārļa Ulmaņa fenomens mums tātad „nedraud” (un mani sāk kratīt šausmu drudzis, ja vien iedomājos kādu no pašreizējiem varasvīriem diktatora krēslā...). Atliek cerēt uz godaprātu. Jā, uz GODAPRĀTU! Varbūt kādam pietiks drosmes un apņēmības runāt nevis kongresos, forumos, semināros, bet gan nemelot un tieši uzrunāt mūs visus, dot skaidrus, mūsu kopējām interesēm un vajadzībām atbilstošu mērķus, aicināt sev līdz. Kā tur bija ar to Ulmani, ko viņš tur sarunāja? „Kam drosme ir un godaprāts!” Varbūt kādam šajā izšķirīgajā mirklī ir?Ja nu godaprāta nav, ja ir vēlme turpināt partijpolitiskos trikus vēlētāju muļķošanai, tad vienīgais, kas mums vēl varētu būt palicis, ir profesionāļu valdība. Citēšu pazīstamo un respektēto ekonomistu Edvardu Hjūzu viņa atbildē uz aicinājumu piedalīties partijpolitiskā forumā Latvijā: „Pamatā mana sajūta ir, ka jūsu ārkārtīgi sarežģītās problēmas nevar atrisināt publiskās debatēs, tas jādara ilgstošā un mērķtiecīgā darbā, nopietnu cilvēku grupā, kura gatava atrotīt piedurknes un rakt dziļi, lai rastu vajadzīgos risinājumus ..Šimbrīžam jums vajadzīgi vairāk vai mazāk tehnokratiski risinājumi...kuri katru no problēmām skar tās pašos pamatos. Tikai tā jūs nostādīsiet jūsu zemi uz ilgtspējīgas attīstības takas”. Ja Hjūzs būtu vienīgais ar šādu vērtējumu, tad viņu varētu ignorēt. Ja tomēr ignorēs, godaprāta un kardinālu izmaiņu nebūs, tad Latvija mūsu acu priekšā lēni nomirs. Tam diemžēl jau esam liecinieki katru dienu.