I.Godmanis paredz šādu iespējamu negatīvu notikumu attīstības scenāriju: ja valdība būs spiesta piekāpties protestētājiem – uzzinot par Latvijas plāniem pieņemt valsts budžetu ar deficītu, lielāku par 1,85% no IKP, starptautiskās reitingu aģentūras uzreiz pazemināšot Latvijas kredītreitingu, kā rezultātā bankas no Latvijas uzņēmumiem un fiziskām personām pieprasīšot lielākus procentus par izsniegtajiem kredītiem, kas novedīšot Latvijas iedzīvotājus pie masveida bankrotiem, jo viņu kredīti esot ļoti lieli. Bez tam, lai iegūtu naudu papildus izdevumu finansējumam, Latvijas valstij būšot jāveic starptautiski aizņēmumi, bet nauda pasaulē krīzes apstākļos esot ļoti dārga.
Šie argumenti īsti neiztur kritiku. Jau šobrīd visu triju Baltijas valstu reitingi vienlaicīgi ir pazemināti, neskatoties uz to, ka Igaunija nākamajā gadā, kā iepriekš sola bezdeficīta budžetu. Arī citu Austrumeiropas valstu pieredze rāda, ka starp valsts reitingu un budžeta deficīta lielumu nav tiešas saistības. Starptautisko reitinga aģentūru piekoptā prakse liecina, ka Latvijai ir visai mazas iespējas īstermiņā ietekmēt savu reitingu, ko nosaka savstarpēji saistīti starptautiski procesi, arī pašreizējā finanšu krīze. Sasaistīt šos maģiskos 1,85% ar paredzamo IKP pieaugumu nākošajā gadā - vai tas būtu 0% (Rimšēvičs), 2% (Godmanis) vai vairāk, nozīmē zīlēt kafijas biezumos, jo ekonomiskie procesi nākošajā gadā ir grūti prognozējami.
Par to, kur valsts varētu ņemt trūkstošus līdzekļus, ir jau runāts līdz nelabumam. Pirmām kārtām, tā ir dārgā valsts pārvalde, kuru reformēt Godmanis vai nu negrib, vai nu viņam to neļauj. Premjers piekrītoši māj ar galvu, bet tik un tā neko nedara.
Ieteiksim I.Godmaņa kungam vēl vienu finanšu avotu. Valsts speciālā budžeta pārpalikums no iepriekšējiem gadiem strauji tuvojas miljardam latu. Šogad vien 9 mēnešos tas pieaudzis par 241,4 miljoniem latu. Kā zināms, valsts speciālā budžeta uzkrājumu izmantot citiem mērķiem, nekā tas paredzēts likumā (pensijas, pabalsti, slimību lapas), aizliegts.
Lai šī naudiņa bez kustības negulētu Valsts kasē, valsts pamatbudžets varētu to ar samērīgiem procentiem no valsts speciālā budžeta aizņemties, lai to nevajadzētu darīt ārvalstīs.
Starp citu, neskatoties uz pesimistiskajām prognozēm, šā gada 9 mēnešos valsts konsolidētā budžetā ir izveidojies finansiālais pārpalikums gandrīz 100 miljonu latu apmērā.
Liekas, ka mūsu premjers, aizraujoties ar dažādām diagrammām un maģiskajiem skaitļiem, ir saslimis ar skaitļu maģiju un kļuvis no tās atkarīgs. I.Godmanis valsts budžetā redz atsevišķus kokus (nodokļu ieņēmumu prognozes un algu iesaldēšanu sabiedriskajā sektorā) bet neredz aiz tiem mežu – Latvijas ekonomikas attīstību kopumā saistībā ar pasaulē notiekošajiem procesiem. Ir lietas, ko valsts vara var ietekmēt, un ir lietas, ko nevar. Un buršanās ap skaitļiem šeit neko nelīdzēs. To mums jau pierādīja izslavētā inflācijas “apkarošana”.
Tad darīsim to, ko mēs varam: atbalstīsim grūtā brīdī maznodrošinātos, kompensēsim naudas vērtības zudumu mazāk atalgotajiem darbiniekiem. Un nekarosim paši ar savām ekonomiskajām interesēm ar politiskiem demaršiem, tādēļ beidzot dosim saviem uzņēmējiem valsts atbalstītas starptautiskas sadarbības iespējas. Ja valstī pieaugs eksports, pieaugs arī ražošana un IKP pieaugums virs plānotājiem 2% nebūt nebūs nesasniedzams mērķis.