Negatavojos uzmākt lasītājam recenziju par Eglīša romānu. Runa būs par ko citu: kā veidojās spilgtā, mutuļojošā Rīgas vide, kuru rakstnieks caur personīga skatījuma prizmu "nofotografējis" savā Homo novus?
Varbūt ir noderīgi to papētīt caur citu latviešu rakstnieku darbiem. Mums bijis Rainis, Aspazija - pasaules līmeņa autori, kuru pasaules atpazīstamībai traucēja vien mūsu valodas neatpazīstamība. Tomēr būsim godīgi - abi lielie darbojās augstu, jau retinātā atmosfērā. Tuvāk ikdienai bija Blaumanis ar savām novelēm un lugām, kur latviskais izpaudās visā daudzšķautnainībā no jokiem līdz traģismam Vai arī Brigadere ar savu Anneles triloģiju (Dievs, Daba, Darbs) - latviešu zemnieka darba tikuma augstā dziesma. Un turpat arī Virzas Straumēni, šī virtuozā pasaka par latviešu zemi un ļaudīm gadu mijās, sakņota sakāpinātā realitātes izjūtā.
Ne Blaumanis, ne arī Brigadere nedarbojās tukšā gaisā, viņi dažādi un atšķirīgi atainoja to, kas virmoja latviskajā vidē. Un šie virmojumi izpaudās praktiskās darbībās - latvieši īsā laikā atjaunoja kara izpostīto valsti, droši virzījās uz to augsto pārticības un izglītotības līmeni, ar kuru sagaidījām Baigo gadu.
Un pārticība kopā ar izglītotību atraisīja radošo dzīvīgumu, kurš atspoguļots Eglīša Homo novus. Rīga bija saimnieciski un garīgi dzīva pilsēta, ar prāvu kosmopolītisku "piešprici". (Starp citu, Rīga toreiz bija arī viens no zīmīgiem krievu kultūras centriem. Tagad tā kļuvusi par brēkulīgu padomju totalitārisma aizstāvju citadeli. Cik ilgi krievu kopiena samierināsies ar šo apkaunojošo situāciju?)
Bet atgriezīsimies pie latviešu likteņiem. Baigais gads ievadīja pusgadsimtu garu tumsas un melu laikmetu, kurš neizbēgami radīja kaudzēm cinisma. :Ar muti slavējot padomju varu, bet iekšēji apzinoties režīma nejēdzību, radās aukstu karjeristu bars. Lai man neviens nestāsta, ka septiņdesmitajos-astoņdesmitajos gados partijā un komjaunatnē stājās pārliecības dēļ! Tas bija vistīrākais karjerisms, ar pieglaimošanos sistēmai nopelnot sev un savējiem privilēģijas! Tie bija tie, kuri aiz aizvilktiem aizkariem nogaidīja, kā beigsies Atmodas pozitīvais emocionālais uzplūds, lai tad īstā laikā izlīstu ārā un turpinātu savu cinisko karjerismu nu jau cita režīma apstākļos.
Tas bija liktenīgs pagrieziens. Ko tad Latvijas tautai mācīja un rādīja pie varas nokļuvušie "bijušie"? Tā nebija atgriešanās pirmās republikas saimnieciskajā un intelektuālajā rosībā. Mums mācīja (un mēs to pieļāvām!!) pliku mantrausību, valsts izlaupīšanu personiskajās interesēs, izlaupīšanas mehānismus pilnveidojot gadu un valdību gaitā, nostiprinot ar juridiskiem aktiem, ieslēpjot valsts pārvaldes sistēmas tumšajos, sarežģītajos labirintos. Tipiskam šīs kategorijas "politiķim" ir garlaicīgi Saeimas sēdēs (atmostas tikai tad, kad skar paša vai biedru grupas intereses), viņu interesē vēl sagrābjamais, noprivatizējamais, Eiropas naudu sadalījums pašam vai draugiem par labu. Un, protams, iekļūšana glancēto žurnālu lappusēs ar savu nesamērīgi lielo namu, ar grezno auto un tā brunčotajiem pielikumiem, īsi - ar savu vulgāro plātīgumu šī vārda visīstākajā nozīmē.
Tā nu padomju cinisma nogulsnes ("neievērot likumus, liekuļot un zagt ir labi!") mūs novedušas tur, kur tagad esam, nedodot mums pilnas tiesības runāt par sevi kā Eiropas kultūras tautu (sasniegumi mākslinieciskajās izpausmēs ir brīnišķīgi, tomēr valsti pārvaldīt neesam iemācījušies pa visiem astoņpadsmit atgūtajiem gadiem, un šī māka ir viena no kultūras sastāvdaļām). Piedzīvojam satriecošu saimniecisku, politisku un - pats galvenais - garīgu krīzi, kura izpaužas kā visu ideālu noraidījums, kā bezspēcīgs cinisms.
Viss pagalam? Lai kā esam izšķaidīti, izkliedēti, garīgi indēti, vēl ir dzīvs darba un godīguma tikums, latviešiem tik raksturīgā dzīšanās pēc izglītības. Tas svarīgi, lai pārvarētu saimniecisko krīzi, novāktu pagātnes rēgus - politiskos miroņus un pusmiroņus, atmudžinātu sapiņķerētos tiesību aktus, kuri ļauj legalizēt draugu būšanas, izveidotu skaidru, valsts interesēs darbojošos pārvaldes sistēmu. Šos darbus jāsāk katram vienam no mums, atgriežoties pie darba un godīguma tikuma, kas dominē dainās un tālāk nostiprinājies latviskās kultūras izpausmēs. Bez šī mantojuma iesaistīšanas mūsu domāšanā un darbībās mēs neko nepaveiksim, toties ātri izšķīdīsim kā nācija un kļūsim par vieglu laupījumu jebkuram.
Dievs, Daba, Darbs. Straumēni. Un arī Homo novus. Šo latīņu teicienu Eglītis izvēlējies kā raksturojumu galvenajam varonim - pārtapušais cilvēks. Arī mums šajā grūtajā brīdī jāpārtop kā cilvēkiem, pilsoņiem, jāpārtapina mūsu valsts. Tāds ir mūsu ceļš. Un mums vienkārši nav cita.