Arhitektūra jau gadiem cer uz skaidri iezīmētu vietu ir valsts kultūras politikā, lai arī ne diena nepaiet, nepieminot kādu no iecerētājām lielajām kultūras būvēm. Arhitektūra indivīda dzīvi ietekmē nepārtraukti. Pārvietošanās pa mašīnām piedzīto pilsētu, agresīvās būves, kas atņēmušas platības parkiem un dārziem, ir daudzu īgnuma cēlonis. Kur nu vēl mājokļi, kas nevar būt nedz būvēti, nedz pārbūvēti bez arhitekta piedalīšanās.
Šorīt britu laikraksta The Guardian interneta versijas sadaļā Māksla un arhitektūra pārliecinājos, ka šeit vienuviet var izlasīt kritiķu viedokli par jaunākajām ēkām Lielbritānijā, uzzināt, ko princis Čārlzs un lasītāji domā par debesskrāpjiem un kā to komentē arhitekti. Izlasīju arī par Māstrihtas baznīcā ierīkotu grāmatu veikalu, par nīderlandiešu peldošajām mājām, kas varētu palīdzēt risināt arvien biežākos plūdos slīkstošo britu pilsētu mājokļu problēmas, un virtuālu diskusiju par ekoloģisko arhitektūru. Šāda arhitektūras tēmu bagātība uz plašu lasītāju loku orientētā medijā Latvijā nekad nav bijusi, tāpēc nav brīnums, ka, ja vien tas nav kāds aizbūvēta iekšpagalma vai korupcijas gadījums, arhitektūras dzīve rit savu gaitu, haotiski bizenējot mediju telpā.
Latvijai nozīmīgu arhitektūras notikumu ir daudz. Jau strādājot pie grāmatas un izstādes Process. Kā rodas laba arhitektūra? kopā ar kolēģiem identificējām vairākas aktuālās zonas. Piemēram, konkursus, kuru rīkošanas spožums un posts kulminējis nesenajā skandālā ap Park & Ride kompleksu Rīgā. Pašlaik finišam tuvojas koka arhitektūras konkurss un Latvijas Arhitektu savienības rīkotā gada skate par 2007.gada arhitektūras sasniegumiem. Iepazīstoties ar balvas pretendentu sarakstu, redzams, par lielāko daļu no ēkām neko nezinām.
"Mēs nenovērtējam arhitektūru, mēs neuztveram to nopietni, mēs negribam par to maksāt," šādu skumju secinājumu intervijā laikrakstam The Times (izlasāma avīzes interneta lapā sadaļā Arhitektūra un dizains) pauž pagājušā gada Stērlinga balvas ieguvējs Deivids Čiperfīlds, piebilstot, ka arhitektūra ir kļuvusi par glorificētu nekustamā īpašuma attīstības nevis novērtētu kultūras jomu. Ja arhitekts valstī, kur ir daudz labas arhitektūras, spēj būt tik kritisks, tad mūsu situācija ir daudzkārt čābīgāka. Arī mēs čīkstam un pīkstam un negribam maksāt par kultūras būvēm, nespējam novērtēt arhitektūras sasniegumus tur, kur tie ir, un visur meklējam kašķi. Labai arhitektūrai ir nepieciešama labvēlīga attieksme. Ir jāspēj noticēt arhitekta spējai piedāvāt labvēlīgus scenārijus visdaudzveidīgākajām arhitektūras izpausmēm - pilsētvidei, mantojumam un laikmetīgām būvēm.